Senlatviešu tradīcijās kāzas dēvēja par vedībām. Biežāk precējās rudenī, kad lielie darbi apdarīti un labība novākta. Mičošana ir viens no vedību rituāliem. Maģisks brīdis, kas simbolizē divu likteņu apvienošanos kopīgā dzīves ceļā, uzticības un mīlestības solījumu viens otram, pāriešanu sievas un vīra kārtā. Mūsdienās bieži vien mičošanas rituāls tiek apdarināts radošiem elementiem, papildināts ar mūsdienīgo vai arī nomainīts pret Night Magic – burvīgu mirkli divatā. Šoreiz ieskatāmies latviešu mičošanas tradīcijās!
Interesanti fakti par mičošanu
Mičošanu mēdz dēvēt arī piemirstākos vārdos – cepurošana un mārtošana.
Lai gan precas divi cilvēki, kādreizējās mičošanas tradīcijās vairāk uzmanības tika pievērsts līgavai – jaunajai sievai un viņas iniciācijai jaunā kārtā.
Foto: INGA VĪŅAUDE
Mičošanas rīkošanas laiks ir mainījies. Mūsdienu kāzu rīkotāji iesaka mičošanu organizēt ne vēlāk par pulksten 23, jo process tiešām ir maģisks rituāls, kas prasa viesu uzmanību. Ja tas pārlieku vēlu organizēts, viesi ir jau saguruši un nespēj pilnvērtīgi koncentrēties notiekošajam. Diezgan ilgi mičošanu bija ierasts rīkot pusnaktī. Tomēr senlatvieši pusnakti negaidīja, mičošanu rīkoja laicīgāk – nākamā rīta agrumā jau gaidīja saimniecības un kūts darbi.
Kāzu tortes tradīcija, ko pasniedz pēc mičošanas (ja vien neesat izvēlējušies pirmo cienastu viesiem pasniegt uzreiz pēc ceremonijas) ir transformējusies no mārtošanas maizes tradīcijas. Maizi cepa līgava kopā ar savu māti.
Noteikti esat dzirdējuši vārdu “panāksnieki”. Tie ir līgavas radi, kas centās panākt un atņemt vedējiem līgavu. Līgavu dabūt atpakaļ var tikai tad, ja mičošana vēl nav veikta un līgava nav iecelta sievas kārtā.
Mūsdienās mičošanu izvēlas veikt ar svecēm un lampiņām dekorētās ārtelpās, bet agrāk rituālu rīkoja istabā vai klētī, kur pēcāk jaunlaulātos veda gulēt.
Jauno pāri mičojot, to apsēdina uz sola, kas apklāts ar segu vai lakatu un rotāts puķēm. Līgavas vainadziņš tiek samainīts pret sievas aubi. Šeit piedienas rotaļas elements – sākotnēji līgavai vedējmāte liek galvā savu veco aubi, bet apkārt sastājušās neprecētās meitas apdzied līgavu, lai tā veco aubi ņem nost un liek atpakaļ vainagu. Līgavainim galvā liek hūti un dod pīpi.
Foto: INGA VĪŅAUDE
Jaunā sieva savu vainadziņu un vīrs līgavaiņa cepuri nodod jauniešiem. Citā versijā tā ir nevis cepure, bet gan rags, kurā pūst, lai paziņotu, ka jaunēklis ir gatavs sievu ņemt. Šī tradīcija līdzinās līgavas pušķa mešana, jo no nākamajiem vainaga un cepures īpašniekiem sagaida drīzu precēšanos.
Līgavas vainags bija liels dārgums un līgava rūpīgi izvēlējās, kam to nodot. Vērtības dēļ biežāk gan līgava vēlējās to paturēt savā dzimtā.
Kad jaunā pāra atribūti pret laulāto simboliem iemainīti, jaunie puiši un meitas raud, bet pārim apkārt pulcējas precētie ļaudis.
Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītiet sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā.
Lasīt vairāk
Piedāvājam dažādus efektīvus risinājumus, lai padarītu jūsu darbu vienkāršāku. Vēlaties vairāk informācijas? Sazinieties ar mums, aizpildot kontaktu formu, un, mēs ar Jums drīz sazināsimies.
dalīties
