Tas, ka pasākumu organizatori, radošās apvienības Skudras Metropole radītāju un televīzijas seju Gundegu Skudriņu raksturo neizsīkstoša enerģija un košas krāsas, nevienam vairs nav noslēpums. Bet iespējams ne visi zina, ka viņas mīļākie ziedi ir rozes, sievišķīgums viņai teju šūpulī ielikts un savulaik viņa bijusi par vedējmāti teju 10 kāzās. Ligavam.lv aicināja Gundegu uz sarunu par viņu pašu, viņas vairāk kā 20 laulībā nodzīvotajiem gadiem un strauji tuvojošos kāzu sezonu.
Gundega Skudriņa jau ir kļuvusi par vienlīdzības zīmi ar mūžīgo enerģiju. No kurienes tādus enerģijas apjomus var smelt?
Tiesa, cilvēki, kas mani sastop, vienmēr kā pirmo lietu piesauc tieši enerģiju. Es pati par to ikdienā nedomāju un arī nezinu, kādēļ tas tā ir – iespējams to man iedevuši kādi augstāki spēki, iespējams to ietekmējis arī laiks, kādā piedzimu – skaistā un saulainā vasaras piektdienas rītā. Mana mamma mēdza teikt, ka tādēļ es esmu pozitīva un uz svētkiem vērsta.
Ikdienā mana enerģija nāk no daudzām lietām, kas sniedz prieku cilvēkiem – ģimenes, bērniem, draugiem, labi padarīta darba, iedvesmas, mākslas, skaistām filmām un labas mūzikas.
Tiklīdz šī labsajūta ir, tu esi spējīgs kaut ko arī dot tālāk pasaulei.
Ar ģimeni daļu laika pavadāt savās mājās Cēsu pusē un daļu – Rīgā. Vai māja laukos kalpo kā vieta, kur smelties mieru?
Es tā neteiktu, jo man nekad nav vajadzējis mieru. Laiks ar sevi man, protams, ir vajadzīgs, bet ne lielās devās.
Man pietiek ar mirkli dienā, lai es atjaunotos – iedzertu viena pati kafiju, paklausītos putnu dziesmās vai parunātos ar kādu draudzeni – man ar to pilnīgi pietiek, jo ātri restartējos.
Es varu ātri atgūties un tad man gribas atkal iet un darīt un paveikt kaut ko nozīmīgu. Tas neattiecas tikai uz darbu, bet arī uz ikdienas dzīvi mājās. Man nav tāda brīža, kad sēžu vienkārši dīvānā un neko nedaru, es vienmēr būšu rosībā – cepšu kūku, iešu ciemos vai ar bērniem izzināšu dabu.
Jūsu enerģiju raksturo arī ikdienas dažādība, strādājot vienlaikus vairākās darba vietās un projektos, arī pasākumu organizēšanas joma nekad nebūs vienmuļa…
Kopš es vispār sāku savas profesionālās darba gaitas, man nekad nav bijusi tikai viena darba vieta – es vienmēr esmu darījusi vairākus darbus vienlaikus. Tas man ir izteikti raksturīgi – iespējams tādēļ, ka pēc dabas esmu dvīnis un man šāda daudzējādība sniedz zināmu komforta sajūtu. Pie tam strādāt vairākās darba vietās vai pat jomās ir arī praktiski – es mēdzu teikt, ka viens darbs sniedz maizīti, bet cits – sviesta kārtiņu. Šobrīd manā profesionālajā dzīvē ir divas nozīmīgas lietas – televīzija un radošā apvienība Skudras Metropole, kurā ir gan korporatīvie, gan dažādi, kā mēs mēdzam tos saukt, esperimentālie jeb mūsu pašu sirds projekti. Visa šī apjoma dēļ es nekad neesmu uzskatījusi, ka man ir darba dzīve un kaut kāda cita dzīve – tā visa ir mana dzīve un
esmu viens no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam darbs ir reizē arī hobijs, kas sniedz lielu prieku. Tā cilvēkam ir ļoti liela veiksme – darīt to, kas tevi patiesi spārno.
Vai kāzu organizēšana arī ir viena no jomām, kas jūs spārno?
Es nezinu, vai es sevi sauktu par kāzu organizatori. Vienmēr esmu norādījusi, ka Skudras Metropole nespecializējas tikai kāzu organizēšanā, bet pēdējo divu gadu laikā esam arvien vairāk darbojušies šajā nozarē. Es to skaidrotu ar to, ka kāzas ir mainījušās – tās kļūst par tikpat lieliem notikumiem kā, piemēram, korporatīvie pasākumi.
Arvien vairāk pāru vēlas savās kāzās kaut ko oriģinālu – neparastas vakariņas, koncertu, festivālu vai viesības mežā
un līdz ar to mums kā aģentūrai izzūd šīs robežas starp kāzām un, piemēram, kādas bankas lielu korporatīvu pasākumu. Tad, kad kāzas bija vēl ļoti intīms process, profesionāli tās organizēt es nevēlējos, lai netērētu savu laiku un enerģiju, esot par kādas līgavas psihologu. Esmu bijusi gandrīz 10 reizes vedējmāte savu draugu kāzās, tādēļ zinu, ko tas nozīmē. Līgavas savu kāzu dienu parasti ir ļoti izsapņojušas un es nevaru spēt uzminēt sveša cilvēka dzīves sapni un nekādā mērā nevēlētos to sabojāt ar savu vīziju vai deķa vilkšanu uz savu pusi. Nav pareizu vai nepareizu kāzu – kādam derēs, ka tajās ir tradīcijas no vecmāmiņu laikiem, bet citam kāzu svinības kukurūzas laukā.Nav labu un sliktu, vai pareizu un nepareizu – ir tikai un vienīgi konkrētā pāra kāzas.
Šobrīd kāzās pāri īsteno savus neizsapņotos sapņus un šī spēle kļūst atvērtāka visiem, tādēļ arī man kļūst interesantāk tajā iesaistīties.
Es nepārklausījos – tiešām esat bijusi vedējmāte gandrīz 10 reizes?
Jā, savulaik, kad visi mani draugi precējās, mēs ar vīru bijām vedēji daudziem pāriem. Tolaik tas bija ļoti populāri, ka vedēji rīkoja kāzas – viņi darīja visu. Šobrīd tas notiek arvien mazāk. Salīdzinot ar šīs dienas skatījumu uz lietām un notikumiem, varu teikt, ka pirmās reizes bija diezgan šausmīgas. (smejas). Tas patiesībā ir smags darbs un liela atbildība. Šobrīd daļu vedēju pienākumu noteikti pārņem kāzu rīkotāji.
Kas ir tās lietas un tendences, ko šobrīd jaunie pāri izvēlas?
Cilvēki kļūst atvērtāki un meklē jaunas formas. Šīs formas ir ļoti dažādas, katram pārim atšķirīgas – sākot ar rokeru kāzām klinšu virsotnēs un beidzot ar absolūtu romantiku jūras krastā. Es teiktu, ka Pinterest periods un kāzas šķūņos jau ir novecojis etaps. Man katrā ziņā tas vairs nešķiet nekas oriģināls, jo rodas sajūta, ka visas līgavas vēlas būt vienādas.
Es esmu par drosmīgiem pāriem un, manuprāt, vissvarīgākais ir saprast, ko pats pāris vēlas. Lai to saprastu, pārim ir jābūt ļoti godīgam un patiesam un es saku no pieredzes – to nevar izdarīt daudzi.
Vieni vēlas, lai kāzas būtu kā visiem, citi vēlas parādīt statusu sabiedrībā, kādi, lai mammām un tētiem patiktu, bet vēl kādi, lai tiktu ietaupīti līdzekļi. Katram pārim ir sava motivācija, bet, ja viņi to godīgi neizstāsta kāzu rīkotājam, tad pareizu rezultātu nav iespējams sasniegt. Runājot vēl par jaunām formām –
cilvēki ir noguruši no klasiskām ballīšu tipa kāzām ar vakara vadītāju, ēdieniem un mūziķiem. Viņi to jau ir izdzīvojuši un tagad meklē jaunas formas – skaistas pēcpusdienas, neparastas vakariņas, nakts koncertus, brokastis saullēktā – es tos saucu par sajūtu notikumiem.
Gados jaunie pāri savukārt var dot priekšroku festivāla tipa kāzām, saaicinot simtiem savus draugus, paziņas un studiju biedrus, rīkojot koncertus un pasniedzot kāzas kā festivāla centrālo notikumu.
Vai ir kādas kāzas, kuras visspilgtāk palikušas atmiņā?
Savas. (smejas). Bet, ja runājam par citu cilvēku kāzām, tad vienas, ko īpaši izcelt, nebūs. Man katras kāzas asociējas ar savām sajūtām – dažas ar dramatiskiem notikumiem, kad dzīve neizslēdz iespēju, ka līgava nonāks slimnīcā, vai, ka esmu devusi vīram lasīt dzejoļus un sapratusi, ka to nevajadzēja. Līdz pat ārkārtīgi krāšņām un emocionālām kāzām, kad piedzīvots tas, ka visi aiz laimes raud. Es nekad dzīvē neesmu bijusi divās vienādās kāzās.
Kāzās ir kaut kāda dievišķa klātbūtne, tādēļ neatkarīgi no tā, kā līgava izskatās, viņa savā kāzu dienā ir visskaistākā – ja vīrietis viņu tik ļoti mīl, tad tajā visā ir kaut kas maģisks, ko jūt ikviens cilvēks, kas tur ir klātesošs.
Es vienmēr kāzās sajūtos, kā esot metru virs zemes – intuitīvi cilvēki to vienmēr sajūt.
Tomēr savas kāzas atceraties vislabāk – kuras ir tās lietas vai sajūtas, kas visspilgtāk iespiedušās atmiņā?
Lai gan bijām ļoti jauni – mums abiem bija 21 gads, mēs vēlējāmies visu paveikt paši – tā, lai neviens mums nepalīdz. Kāzas bija Gaujas malā paviljonā, kur bija neskaitāmi daudz odu – mēs bijām pilnībā sakosti. Tās ir vienas no manām spilgtākajām atmiņām. (smejas). Ja būtu vēlreiz jāaorganizē savas kāzas, šobrīd pat nevaru iedomāties, kādas tās būtu. Šo gadu laikā esmu sapratusi tikai vienu lietu: robežas nepastāv. Krāsu un sajūtu ir tik daudz, bet
vissvarīgākais ir atbildēt uz jautājumu, vai šo dienu mēs vēlētos tikai sev vai kopābūšanai ar draugiem un ģimeni.
Tas vienmēr ir būtisks jautājums, ko uzdodu arī tiem pāriem, kas vēršas pie manis kā pie profesionāļa.
Jums ir savs uzņēmums, televīzijas karjera un nerimstoša darba un dzīves enerģija. Tai pat laikā esat sieva, trīs bērnu māte un sieviete, kas sēž man pretī puķainā kleitā. Kur jūs sevī rodat sievišķību?
Domāju, ka manā gadījumā tas ir pilnīgi dabiski. Es katrā ziņā to neesmu speciāli trenējusi un manī ir mazliet smīns par tādām lietām, kā sievišķības kursi. Man šķiet jocīgi, ka ir sievietes, kam sievišķība kaut kā īpaši jāmeklē. Man vienmēr būs vēlme vilkt kleitas un augstpapēžu kurpes.
Sievietes būtība ir rūpēties par pasauli, darīt to skaistu – manī tas ir dabas dots.
Vienmēr vēlēšos parūpēties par savējiem, uzcept viņiem kūku un noglāstīt pēc garas dienas. Man gribas radīt un darīt pasauli skaistāku. Sievietei ir jābūt tai, kas svētkos uz galda uzliks galdautu, ikdienā mājās atnesīs ziedus un rūpēsies, lai piemājas dārzs būtu sakopts.
Vai tas ir arī jūsu ilgās laulības noslēpums – rūpes vienam par otru?
Domāju, ka mūsu laulības gadījumā panākumu atslēga, ja tā var teikt, ir mūsu abu enerģija.
Mēs abi esam cilvēki, kam prieku sagādā pati dzīve un dzīvošana, nevis tikai darbs-māja scenārijs.
Otra lieta – mans vīrs nekad nav aplauzis man spārnus. Jau tad, kad mēs precējāmies, viņš man teica, ka viņam vajadzīga nevis trauku mazgātāja, bet gan sieviete.
Tajā ir tas noslēpums – laulība nav krātiņš, ir jāļauj otram pilnveidoties un dzīvot arī pašam savu dzīvi.
Es nevaru nepajautāt – lasīju, ka jūsu mīļākās puķes ir rozes, kas jūs tajās tik ļoti piesaista?
Roze kā mīļākā puķe mūsdienās tiešām varētu būt nepopulāri. Tagad trendīgi ir, ja patīk peonijas, pļavu puķes, sukulenti. Bet man ar rozēm ir īpašs stāsts – es tās savulaik audzēju un esmu iepazinusi, ja tā var teikt, to būtību. Es nekad neesmu kaunējusies, ka baltās rozes man ir pāri visam. Tikpat, cik pasaulē ir dažādas sievietes, ir dažādas puķes, un
sievietei nekad nebūtu jākaunas ne par savām mīļākajām puķēm, ne par vīrieti, kuru viņa mīl, ne to, kā viņa ģērbjas.
Es būšu tāda, kāda esmu, jo tikai tad es esmu priecīga, enerģiska un dodoša sieviete, bet, ja sevi aplauzīšu, tad tā vairs nebūšu es. Un kurš gan gribētu būt kāds cits?
dalīties
