ININ NINI: PATEICĪBAI UN DOŠANAI KĀZĀS IR JĀBŪT!

ININ NINI: PATEICĪBAI UN DOŠANAI KĀZĀS IR JĀBŪT!

Pavasaris mūsos nereti paver jaunus domu apvāršņus, jaunas sajūtas un pārdomas par dzīves notikumiem. Arī mīlestību un kāzām.

Par to, kas īsti ir kāzas, kādu vēstījumu tās sevī nes un kā precoties pateikt PALDIES, piedāvājam sarunu ar dvēseles kouču, MOONLIGHT tribe un thebigbookofintimacy.com radītāju ININ NINI.

Kas īsti, tavuprāt, ir kāzas? Kādu vēstījumu tās sevī nes un kādu tām būtu jānes?

Manuprāt, runājot par rituāliem, kas ir arī kāzas, vienmēr jāklausās ar sirdi un prātu reizē, līdzīgi kā klausoties pasakas.

Kāzas ir brīdis, kad tiek svinēts sievišķais un vīrišķais un tas spēks, ko šie abi pretmeti veido, sanākot kopā.

Tāpēc īpaša ir gan līgava, gan līgavainis – tā ir liela diena katram no viņiem, tā ir iecelšana jaunā kārtā. Un svinēts tiek arī tas, kas ir uzziedējis starp viņiem abiem – tas ir brīnums, mēs tiecamies to nonivelēt, padarīt prastu, bet vīrišķā un sievišķā saplūšana ir maģisks brīdis. Sievišķā un vīrišķā saplūšana ir svēts brīdis, liels brīdis, ko izsenis svinējušas godinājušas gan ciltis tuvu un tālu, gan alķīmiķu mistērijas, gan daudzas ezotēriskās un reliģiskās tradīcijas. Divām enerģijām sanākot kopā, tik dažādām un tomēr saskanīgām, veidojas jauna pasaule, jauni sapņi – no idejām līdz pat jaundzimušam bērnam.

Man vispār daudz labāk patīk vārds “vedības” – vārda “vest” pirmatnējā nozīme ir “precēt”. Vārda “precēt” izcelsme savukārt ir skaidra – tas tapis no vārda “prece”. Tātad mantisks darījums. Vedības, kaut arī šajā vārdā parādās bieži priecīgi skumjais stāsts, kā līgava (no vārda “līgums, nolīgt” ) tiek vesta uz vīra mājām, kur kļūs par jauno saimnieci, ir siltāks, daudzsološāks vārds. Tajā dzirdama vairāk tā nozīmē, par ko runāju es – ka kopā būšana ir ceļš, ka tas kaut kur iet, ka tajā rodas kas jauns. Ievest jaunā kārtā, sagatavot pamatu jaunajam – tas man šķiet skaisti. Otrs skaists vārds ir “laulības”, kas aizgūts no lībiešu vārda “loulõ – laulda – dziedāt”. Apdziedāt, svinēt, dzīvot, tādējādi ievadot jaunā ceļā.

Kā mums, cilvēkiem, mūsdienās būtu jāraugās uz kāzām?

Mūsdienās diemžēl sirds ir nošķelta no prāta un, tikai ar prātu šo analizējot, ir neiespējami apjaust šī rituāla dziļāko jēgu. Tāpēc bieži kāzas ir pliekans īpašumtiesību apliecinājums – tagad tu esi mans un mana. Racionālajam prātam vienīgais iemesls būt kopā ir ekonomisks izdevīgums, statuss, kopēja virtuve un maks, drošība, apmierinājums. Sirdij savukārt bieži šāds solis šķiet nevajadzīgs – sak’ mēs mīlam viens otru, kam man šie apliecinājumi.

Tomēr rituāls ir tas, kas spēj savienot abus – materiālo ar nemateriālo. Tas ir skaidrs pieteikums, ka tagad mēs abi kopā veidosim jaunu pasauli, ka tagad mīlestība, ko jūt sirds tiks pārvērsta darbos – radīsies jaunas lietas. Un, ka tās lietas, kuras līdz šim ir radītas tikai ar prātu, no šīs dienas būs piepildītas ar mīlestību.

Daudziem pāriem mūsdienās ir viedoklis, ka kāzas ir tikai un vienīgi “par mums diviem”. Tu tomēr esi norādījusi, ka tās ir arī pateicības izteikšana vecākiem, draugiem, tuviniekiem. Kā, tavuprāt, ir iespējams atrast balansu starp šiem diviem viedokļiem?

Kāzas ir iniciācija – pāriešana no viena līmeņa citā. Tā ir apņemšanās no šī brīža uzņemties atbildību un kopt to mīlestības telpu, kas rodas starp diviem dažādiem pretstatiem.

Uzņemties atbildību par mīlestības telpu, lai tajā rastos jauna dzīvība, un realitātē īstenotos kopā izsapņotais. Un, kā ikvienai iniciācijai – tai ir nepieciešami liecinieki. Draugi, tuvākie, radinieki, kuri šo redz. Mēs jūsu mīlestību redzējām, mēs atzīstam un pieņemam, ka jūs esat gatavi jaunam līmenim, un mēs jūs atbalstīsim tajā, ko jūs kopā radāt.

No līgavas un līgavaiņa puses tas savukārt ir pateicības “akts” – paldies vecākiem par to, ka mēs vispār esam šajā pasaulē, pateicība visiem, kuri mūs ir redzējuši un bijuši blakus, lai mēs varētu notikt.

Mans redzējums ir tāds, ka līgavai un līgavainim ir jāplāno kāzas tā, ka viņiem ir viņu personīgais laiks, individuālais rituāls, kurā viņi vienojas par to, ko radīs savā mīlestības telpā. Un tad ir laiks, kad viņi šo savu domu izsaka skaļi, liecinieku klātbūtnē, sakot arī paldies par to, ka viņiem vispār ir iespēja šo maģisko brīdi pieredzēt.

Iespējams, tās var būt pat divas ceremonijas, divi rituāli – viens dziļi intīms pašu rituāls, ar mīlēšanos un savienošanos. Un otrs – dāvana savējiem. Taču pateicībai un došanai ir jābūt, par to stāsta tik daudz teiku un pasaku.

Tāds ir Visuma likums. Ir jādod, ir jāziedo, lai rastos jaunais.

Kādēļ ir tik svarīgi saprast un pieņemt šo “paldies” pateikšanas momentu kāzās?

Sakot paldies, mēs atdodam atpakaļ mazu daļiņu no tās mīlestības, ieguldījuma un mācībām, ko mums ir devuši līdzcilvēki. Ne vienmēr tās ir tikai pašas labākās pieredzes, taču tās ir veidojušas jūs abus līdz šai dienai. Tā Visums saprot, ka jūs novērtējat un saredzat likumsakarības, ka novērtējat vispār savu iespēju dzīvot, piedzīvot. Un tādam, kurš saprot, ir vērts dot – tas ir signāls, ka jums drīkst dot vēl.

Kā šo pateicību, tavuprāt, vislabāk realizēt praktiski?

Visskaistākā pateicība ir rūpīga piedomāšana par ikkatru nācēju, paldies vārds katram personīgi. Un vēl – kaut uz mirkli atslābšana un ļaušana citiem vienkārši būt.

Mums katram ir radinieki, tuvinieki, draugi, kuri spēj būt neciešami, traki, kaitinoši, reizēm pat tik ļoti, ka no kauna jālien zem galda. Tomēr lielākā dāvana būtu sev sirdī pieņemt lēmumu – es svētīju viņus tādus, kādi viņi ir. Uz vienu mirkli viņiem ļaut būt pašiem. Mūsdienās tā ir ļoti liela dāvana. Un, ticiet, ja ļausiet viņiem vienkārši būt, bez bailēm un ekspektācijām, viņi pēkšņi var sākt uzvesties pilnīgi pretēji, skaisti, mierpilni, pat pārsteidzoši. Varbūt arī ne. Taču, ja uztversiet to, kā dāvanu no savas puses, mainīsies arī jūsu iekšējā sajūta, tur ienāks lielāks miers un brīvība.

Kādām būtu jābūt kāzām, kas rīkotas saskaņā ar paša pāra būtību?

Ir pieņēmums, ka bieži vīrieši visu “kāzu padarīšanu” dara sievietes dēļ – viņu mīlot, gribas dāvināt to mirkli, ko viņa tik ļoti vēlas. Taču vīrietim ļoti noderētu izpratne par to, ka tas, ko sieviete intuitīvi ir zinājusi un gribējusi (pat, ja priekšplānā fantāzijās ir bijusi skaistā kleita un balle) – proti, pacelšanās jaunā līmenī, ir arī viņa “zvaigžņu stunda”. Tas ir apliecinājums viņa vīrišķībai, viņa spēkam, spējai uzņemties atbildību, tā ir viņa pacelšanās jaunā, nobriedušā statusā. Kāzu plānošanai vajadzētu notikt ar tieši šādu stāju – sievietei no tās iekšējās, maigās zināšanas un sapņiem par šo dienu, kas viņai iedēstīti jau kodolā. Un vīrietim, atvasinot no domas – šī ir mana lielā spēka diena, kā es vēlos savu spēku un gatavību iestāties, cīnīties, būt parādīt, apliecināt pasaulei.

Runājot par kāzu izpausmēm – cilvēki ļoti bieži baidās un kautrējas iestāties par to, kas viņiem patīk, kādi viņi ir. Viņi ieraujas un neistājas par savu gaumi un sajūtu, ja sastopas ar kritiku, asām piezīmēm, reizēm pat izsmieklu no citu puses. Taču pamatojums ir tikai viens un

ir vienkārši jāieņem pacietības un mīlestības pilna stāja – šī ir mūsu diena un mēs gribam tajā dalīties tādi, kādi esam, mēs gribam nekautrējoties sevi parādīt pasaulei. Mēs gribam rādīt, dot, pasniegt lietas, kas mūs pašus sajūsmina, kas mūs dara priecīgus.

No apkārtējiem kautrēties un baidīties savā lielajā dienā ir lieki – daudz svarīgāk ir vērot, kā jūs spējat sastrādāties un sadarboties savā starpā, kā starp dažādajām gaumēm var rasties jaunais. Un – ja nespēsiet par sevi iestāties savā lielajā dienā, būt patiesi un spēcīgi, kāda tad būs tā pasaule, ko radīsiet? Kā tad jūs iestāsieties par savu būvēto un veidoto nākotnē?

Nereti tiek dzirdēts, ka aizvien ir cilvēki, kas laulājas nepareizo motīvu vadīti – ērtības, pieraduma, pat baiļu palikt vienam/vienai dēļ. Kā to varētu izskaidrot?

Es drīzāk teiktu, ka cilvēki nezina vai neizprot kāzu nozīmi un potenciālu, tāpat kā nemaz neapjauš un bieži nevēlas izprast to, cik paši var būt lieli. Neuzņemoties atbildību par sevi, par savu izaugsmi, par dvēseles ceļu, galvenais vadmotīvs kļūst drošības sajūta – ka tikai kaut kas nemainās, lai viss paliek, kā ir.

Mani tik daudz neuztrauc tie, kuri laulājas un rada kāzas tāpēc, ka iekšēji sapņo par lielo dienu, par kleitām, puķēm un mūžīgo mīlestību – tās vienkārši ir naivas izpausmes dziļākai zināšanai par to, cik svarīga ir šī savienošanās, cik svēts ir šis rituāls. Šim naivumam ir potenciāls augt un pilnveidoties caur kopā pieredzētajām ciešanām, pārbaudījumiem, prieku, atklāsmēm.

Kods ir tikai viens – griba augt un vēlme darīt to kopā.

Mani arīdzan tik ļoti neuztrauc patriarhālās domāšanas vadītas kāzas – vīrieša vēlme “privatizēt” sievieti. Patriarhālā domāšana ir mūsu asinīs jau vairāk kā piecus tūkstošus gadu, un to vada vēlme kontrolēt, strukturēt, nodalīt, pievākt. Tur ir tāds “triks” apslēpts, ka patiesībā jau kontrole ir sajaukta ar vīrišķā uzdevumu un spēku sagatavot pamatu, drošību, aizsargāt savu sievieti un pēcnācējus. Notīrot nost apsēstību ar kontroli, iespējams, apakšā būs patiesi vīrišķīgs spēks lolot savu mīļoto. Šis patriarhālais lēnām, taču neatlaidīgi mainās.

Ja ne naivs romantisms un vīrieša vēlme valdīt, tad kas tevi uztrauc?

Mani uztrauc tas, ka mēs neizprotam, ka kāzas ir apsolījums augt, ka tā ir transformācija un izaugsme. Ka laulībā mēs apņemamies kopā mācīties, ka tie nebūs tikai rozā briļļu laiki, ka tas būs reizē baigi skaisti un arī ļoti grūti. Neatkarīgi no tā, uz cik ilgu laiku šī apņemšanās un kopējā augšana būtu, tas ir liels darbs. Es neredzu šo apņemšanos augt un strādāt, cilvēki ir kļuvuši ļoti “mīksti” un vārīgi, kategoriski un neatsaucīgi viens otram.

Rituālā nenotiek apņemšanās kopā būvēt “mīlestības telpu” – lielākoties tā ir apņemšanās tērēt mīlestību, labos laikus, labās emocijas, taču neradīt neko jaunu un “notīties” pie pirmajām grūtībām.

Mani uztrauc pats līgavainis un līgava – kādi viņi ir, pirms iet pie altāra un grasās savienoties. Cik griboši augt? Cik alkstoši pēc apzināšanās, sapratnes? Cik patiešām izdzīvojoši savu dzīves uzdevumu, cik dodoši apkārtējiem?

Jo, ja sanāk kopā divi neapzinīgi “puņķi” (ne tie jauniņie, kuri precas naivuma pēc, bet gan tie lielie nobriedušie kuiļi, kuri izvēlas palikt “drošības zonā” un dvēseliski neaugt) – tad kāda gan spēka telpa starp tiem var rasties?

Ko viņi spēj dot apkārtējiem, pasaulei, saviem bērniem, viens otram? Toties cik gan skaists var būt tas, ko kopā rada divi sapņojoši, spēcīgi, apzināti indivīdi – bezgala skaists! Tāpēc, pirms runājam par kāzām, ir vērts atkal un atkal parunāt par tiem, kuri precas, jo viņiem priekšā lieli darbi.