PROJEKTA “KĀZAS DĀVANĀ” PERSONĪBA – INESE ALŠĀNE

PROJEKTA “KĀZAS DĀVANĀ” PERSONĪBA – INESE ALŠĀNE

Turpinot personību stāstu sēriju, iepazīstinām ar projekta “Kāzas dāvanā jeb krāsaini sapņu nomodā” komandas matu burvi – pieredzējušo augstas klases friziermeistari Inesi Alšāni. Inesi bieži varam redzēt dažādos semināros un meistarklasēs, kur viņa tiek aicināta demonstrēt savu redzējumu frizūru un tēlu veidošanā. Inese ir veiksmīgi startējusi daudzos starptautiskos konkursos, kādu laiku trenējusi Latvijas frizieru izlases dalībniekus.

Friziera profesijā es darbojos 38 gadus. Aptuveni pirms 20 gadiem es sapratu, ka ir uzkrāta zināma pieredze, un es vēlos dalīties savās profesionālajās zināšanās ar kolēģiem, attīstīt un realizēt savas spējas, fantāzijas. Pirmajā lielajā frizūru šovā biju veidojusi 17 frizūru modeļus. Tas bija darbs no agra rīta līdz vakaram, taču gandarījums par rezultātu bija liels. Tad sākās arī starptautisko konkursu laiks. Pirmais ārpus Latvijas starptautiskais konkurss, kurā es piedalījos, notika Stokholmā 1997.gadā, izcīnīju 4. vietu un biju ļoti lepna par padarīto. Tam visam sekoja Latvijas frizieru izlases laiks. Mēs strādājām un daudz trenējāmies, lai varētu godam startēt dažādos konkursos. Protams, daudz kas tika atdots darbam un treniņiem, bet, ja gribi dzīvē kaut ko sasniegt, tad ir kārtīgi jāpacenšas. Tas bija interesants un dažādas pieredzes bagāts laiks.

Kad cilvēkam ir uzkrāta zināma pieredze, viņam rodas vēlme un vajadzība ar to dalīties. Jo vairāk atdodu, jo vairāk brīvas vietas jaunām idejām. Jo vairāk tu zini, jo elastīgāks savos uzskatos un daudzveidīgāks darbos vari būt. Un nu jau 20 gadus dalos savā profesionālajā pieredzē gan ar Latvijas kolēģiem, gan arī ar frizieriem no citām valstīm. Pats prestižākais pasākums manā profesionālajā dzīvē bija savas valsts un profesijas pārstāvēšana kopā ar citu profesiju ekspertiem Leipcigā 2013.gadā Worldskills sacensībās. Kā arī dalība pasaules un Eiropas mēroga OMC čempionātos. Tas bija labs treniņš un šķita tik svarīgi un atbildīgi.

Stila fotosesijas žurnāliem un reklāmām arī ir viens no virzieniem, kurā strādāju. Esmu sadarbojusies ar daudziem Latvijas fotogrāfiem, stilistiem un žurnāliem, kuros ir publicēti mani darbi. Šobrīd veidoju savas frizūru kolekcijas, piedalos fotosesijās, dalos pieredzē ar kolēģiem, kā arī sapucēju savus mīļos klientus. Priecājos, ka pārsvarā man apkārt ir cilvēki, ar kuriem var lieliski sastrādāties, kuri spēj mani aizraut un ari es varu iedvesmot viņus, sadarbība ir patīkama un rezultatīva abām pusēm.

Lai arī pati plānoju savu darba laiku, reālā dzīvē tā īsti nošķirt darbu un atpūtu nav iespējams, tas viss kaut kā pašsaprotami saplūst kopā, mainās un kārtojās pats. Droši varu teikt – mana profesija ir mana dzīve, jo daudzas lietas manā dzīvē ir pakārtotas tieši profesijai. Daudzi jauki cilvēki ir ienākuši manā dzīvē tiešā saistībā ar manu profesiju. Ja ir darbs, interesants piedāvājums, kādas savas idejas, kuras vēlos realizēt, tad darbojos un iesaistu ari citus entuziastus. Ja nav profesionālu aktivitāšu, tad atrodu, kur un kā sevi nodarbināt vai izklaidēt kādā citā veidā. Piemēram, viena no manām mīļākajām nodarbēm ir fotogrāfija. Fotografēju pati, esmu bijusi fotomodele, un arī ar interesi baudu citu aktivitātes šajā jomā. Tagad ar izbrīnu atceros to laiku, kad strādāju 7 dienas nedēļā salonā. Bet toreiz tā bija mana izvēle. Un ari vajadzība… Šobrīd liela daļa manu rūpju un laika ir saistībā ar mājas lietām, mammu – viņai ir 91 gads. Maniem bērniem jau ir pašiem savi ceļi ejami, un ļoti lielu prieku sagādā mazdēls, pēc kura ilgojos un ar kuru labprāt kopā pavadu savu laiku.

Domājot par nākotni, cenšos nestāvēt uz vietas, bet visu laiku attīstīties. Protams, ka man ir savas idejas par to, ko vēl es savā dzīvē vēlos un ko vajag padarīt. Jāmācās vēl daudzas lietas. Man vēl ir, ko teikt, un es noteikti centīšos vēl kaut ko skaistu padarīt, kaut kā parotaļāties ar “klucīšiem“, pateikt savu sakāmo.

Par padarīto, paveikto vajag sevi paslavēt, taču nedrīkst iegrimt pašapmierinātībā vai skumjās uz ilgu laiku.

To var salīdzināt ar purvu, kas ir sastāvējies. Tāpēc nākas ik pa laikam sevi kā Minhauzenam aiz matiem izvilkt no purva ārā un iet uz priekšu, turpināt darboties un attīstīties. Tā, lai esi priecīgs un apmierināts vairāk vai mazāk par atdoto, iegūto, un nodzīvoto, lai nebūtu neiegūtā, nepadarītā vai nepateiktā rūgtuma. Lai gan ajūrvēda saka, ka – lai ēdiens būtu pavisam pilnvērtīgs, jābūt visām piecām garšām. Tāpēc – turam buru, ķeram vēju! ?