Ievads

“Strīds kā esence – dod dziņai gribu un stiprina mūsu vērtības“
I.Florence – Vīksne

Daudz ir dzirdēts par to, kas mums attiecībās un kopdzīvē ir jāiemācās. Piemēram, iemācīties vienam ar otru runāt, iemācīties kā uzticēties, iemācīties, kā sadzīvot, iemācīties ļoti daudz šķietami pozitīvu procesu, lietu, kas noder, lai veidotu veselīgākas savstarpējās attiecības un kopdzīvi. Bet par strīdu kā noderīgu elementu attiecībām maz ir dzirdēts. It sevišķi, ka tas būtu, kas ļoti labs. Saprotu, jo skaidrot varētu ar to, ka tiecamies tik uz pozitīvo un priekštatā strīdu esam ielāgojuši kā negatīvu esam. Tā pat ir dzirdēts, redzēts un uzklausīts, ka vairums cilvēku uzskata, ka ja attiecībās strīdās, tad acīmredzot balodīšiem nav pa ceļam.

Gribu dalīties ar nepopulāru viedokli par strīdu. Nepopulāru tamdēļ, ka domāju par strīdu arī pozitīvi. Ne vienmēr tas nes negatīvas sekas…

Uzskatu, ka strīds var būt viena no veselīgu attiecību, kopdzīves atslēgām – gluži kā iemācīties runāt vienam ar otru vai uzticēties. Strīds var būt pprogresīvu procesu iemesls, ja to mācāmies un zinām kā pret to attiekties.

Kas ir Strīds? Kā saprotam to?

Strīds pēc definīcijas ir konflikts. Pārrunas, disputs, kurā izpaužas pretējas domas, pretēji uzskati un, kur katrs cenšas aizstāvēt savas domas, savus uzskatus. Domu starpība, nesaskaņa. Starpība starp diviem pilnīgi dažādiem cilvēkiem neatkarīgi no tā vai ar šo cilvēku mēs esam kopā 50 vai 1 gadu. Tā pat strīdēties arī varam ar sevi – kad esam dalītās domās ar savu vēlēšanos, gribu, mērķi un ko citu – “Konfliktā ar sevi un Pasauli”. Strīdi var būt dažādi, tas tiesa. Bet, kā jau minēju, tad visbiežāk šis vārds asociējas ar negatīvu sajūtu un citreiz ļoti asām izjūtām. Strīds var būt pamats daudz negatīvām sekām. Visbiežāk tad, ja pārkāpjam savas vai otra robežas un arī tad, ja nemākam sadalīt kaut ko, par kaut ko vienoties u.t.t. Manuprāt, tā pat kā uzticību, mīlestības sekas, atvēršanos un citus procesus mēs mācāmies, mēs dzīvē mācāmies arī strīdus , strīdu kā darbību un konflikta veidus. To apzināšana dod mums pieredzi. Un ļoti dažādsu, bet ,diemžēl, pārsvarā ar negatīvu noskaņu, jo tie nav viegli. Strīdi prasa daudz enerģijas. Ir jāmāk sevi aizstāvēt, jāpastāv cienīgi par savu taisnību, jāmāk arī piedot, saprast un lūgt.

Sev esmu izkristalizējusi divusa veidus strīdiem

Negatīvs konflikts – strīds man asociējas ar horizontālu līniju – jēga maza, attīstības nav un rezultātā liels nogurums un nomāktība, kas mūs tur verdzībā un uzbudinātībā vairākas dienas, nedēļas, mēnešus, pat veselas dzīves ilgumus.

Savukārt pozitīvs strīds, ar vērtību, ar jēgu man asociējas ar vertikālu līniju, augšupejošu. Tādu, kas dod izaugsmi un progresu gan ar sevi, gan attiecībās. Un strīds, kas ir ir ar jēgu var daudz dot gan attiecībās, gan mums pašiem kā personībām. Bet, lai strīdētos vērtīgi mums jāiemācās vairākas lietas saistībā ar to. Pat neapšaubu, ka katram strīds ir ļoti personīgs, individuāls  ar savām robežām un veidiem. Bet, domāju, ka mums katram ir vērts iedziļināties strīda esencē, lai mācītos to pārvērst par pozitīvu un vērtību nesošu. Bet kā tas ir? Jo strīds, konflikts liek mūsu visiem smadzeņu nerviem sadoties rokās un dejot Dziesmu svētku dejas, visi hormoni grib kliegt, viss ķermenis liek manīt par vēlmi – ārkārtīgi karstu gribu ko teikt vai pierādīt, aizstāvēt. Tad kā šajā situācijā sakoncentrēties, lai nebūtu:”Kā māku tā maunu“?!

Kā varam uztvert un izmantot strīda situācijas? Mūsu kopējā Pasaule – ne mana, ne Tava – trešā

“Strīds ir māksla, kuras rezultātā var rasties progress attiecībās. Liels un vērtīgs.“

I.Florence – Vīksne

Tā esenci un variācijas var apgūt procesā – pašā strīdā. Tā jau tas ir. Teorētiskās zināšanas atvieglo praksi, bet prakse biežii vien ir pavisam, kas cits, kas teorija. Noteikti nerunāšu par uzvarām vai zaudējumiem. Manuprāt strīds ir, kas plašāks un ne tik pieradināts, lai to vienādotu.

Savus strīdus jau no jaunieša gadiem atceros ļoti labi. Neiedota kabatas nauda un augstās vēlmes, ko vēlējos sasniegt, bieži vainagojās ar strīdiem ģimenē. Draugi un uzmanība, novērtējums, atzinība – ja nebija, tad neapšaubāmi konflikts ar sevi ar saviem vienaudžiem. Vēlāk pirmās attiecības, uzskatu, ticības nesaderība, strīdi par ietekmi, strīdi par ko, kurš dara vairāk, mazāk u.t.t. Visu dzīvi mūs pavada strīdi. Lielāki, mazāki, sāpīgāki, mazāk sāpīgi, graujoši un līdz kaulam nepatīkami. Labā puse tiem ir – ja ir par, ko strīdēties, tad jāstrīdas. Gluži kā ringā. Nav durvju pa kurām varētu aizbēgt no sarunas. Protams, ja kāds nav apmierināts un Tevi aicina uz strīdu, tad vienmēr ir izvēle piekrist, nepiekrist. Jāizvērtē kāds cilvēks aicina risināt domstarpības. Ja tā ir mūsu otrā puse, tad labāk par muļķi nevienu neuzskatīt un pieņemt strīdu. Bet arī nedomāt, ka uzsākot to ir jābūt vienam zaudētājam un uzvarētājam. Jo pārsvarā jau strīdas par taisnību. No savas pieredzes zinu, ka bieži konflikta situācijās ar savu viedokli pret kāda cita rosinu spraigas diskusijas. Bet man nav svarīgi vinnēt savu taisnību vai pierādīt, ka mans viedoklis ir vērtīgāks par kāda cita. Viss, ko es vēlos ir saprast, izprast un pēc tam uzzināt kas ir kā. Neticu, ka mums vispār kādam var būt kāda taisnība par lietām. Situācijā, kad paveras ekpresīvākas diskusijas es pamanos bieži uzdot jautājumus un mēģinu saglabāt mieru, jo vēlēšanās paskaidrot citkārt ieņem negatīvu toni un ņem virsroku.

Domāju, ka galvenias strīda situācijās ir ne tikai saglabāt mieru un risināt sadursmi ar jautājumiem , bet arī ir mūsu katra atteikšanās no Ego virsvadības.

Kas attiecas uz attiecībām, tad domāju, ka katrs cilvēks individuāli esam personība un viena vesela pasaule, bet, kad mēs saejam kopā divi cilvēki, mēs veidojam trešo Pasauli – gluži kā jaundzimušo. Tādēļ, ja izvēršas strīds starp mani un otru cilvēku, ar ko kopā veidojam vēl trešo Pasauli – mūsu attiecības, tad ir jāiemācās atteikties no EGO vēlmēm, kas ir katra indivīda ziņā. Svarīgas, strīda laikā, ir tikai un vienīgi attiecības – mūsu kopējā Pasaule, kura var ciest vai augt. Savas personības ego vēlmes, varas un uzvaras var parādīt darbos, labos darbos. Bet ne strīda situācijās. Jebkurš konflikts noteikti attieksies uz mūsu kopējo Pasauli un, ja mums tā ir abiem svarīga un vērtība, mēs varam ego piespiest pie sienas un uzvarēt savu nevarēšanu, negribēšanu un nepiekāpšanos. Mēs taču abi gribam, lai starp mums ir mīlestība un laime. Mēs abi vēlamies, lai attiecības strādā. Ja spējam atteikties no ego jau strīda sākumā, tad varam uz strīdu paraudzīties kā normālu parādību, kā vērtīgu iespēju atklāties un runāt, izkliegt jūtas, kas ilgi slepušās, izraudāt bailes un atklāt savas sāpes. Šādā gadījumā , tad arī pats strīds iegūst vertikālu līniju un no tā var būt liela jēga. Un nav jākaunas no punķiem un asarām, aizlūzušas balss, vai “nesmukas “uzvedības.  Tieši Ego mums bieži neļauj laist vaļā visas savas jūtas, jo mums atgādina, kas ir pareizi vai nepareizi.

“Gudrākais paklusē…” Pie kā tas noved

Strīdos sliktāk ir tad, kad ir klusums un viens ar otru nerunā, jūtas tur pie sevis, bet klusi vēlas tās skaļi paust, tai pašā brīdī neko nedarot. Abi gaida… nekas nenotiek un aizvainojums lēnām sāk saplūst ar asinīm, līdz katrs mēs sajūtam sāta sajūtu un strīdēties kā darbību vairs negribam pildīt. Un, ja pēc iemesla strīdam, kas patiesi būtu jārisina, konflikts neseko, tad tā jau ir horizontāla līnija un attiecībās neko nenes. Drīzāk saindē mūsu mīlestību ar negatīvām domām un bailēm – apdūmoi mūsu skaidro prātu. Tādos gadījumos liekas: “ Ah, es kā gudrākais paklusēšu”. Nē, sen jau novecojis šis teiciens, ja domājam par attiecībām ar sev mīļiem un svarīgiem cilvēkiem. Būtībā, un arī pašā pamatā abiem ir tiesības zināt, palīdzēt un uzklausīt. Jo abi esam attiecību veidotāji. Tā pat, ja kāds kādu aizvaino nepatiesi , tad vienam un otram ir tiesības, un to obligāti vajadzētu darīt, teikt kā jūtas par to. Pat tad, ja strīds var šķist izbēgams, jo es norīšu žulti, esmu stiprs un sevī to paturēšu. Arceries – tā ir inde! Gudra senpasaules mācība ir neko nepaturēt sevī, jo tas saindē. Kad mēs samierinamies, tā ir inde. Es domāju katrs šo sajūtu pazīst. Norijot dusmas, paturot pie sevis aizspriedumus, bailes, kas ir konflikta pamatā mēs riskējam saslimt. Un tā nav fiziska saslimšana, kad klepojam, lai gan tā arī var būt, bet vairāk morāla un sajūtās nomācoša un tumša.

Labāk kopā ar šo visu tikt galā un iznīdēt nezāles, kas aug mūsu Pasaulē.

Piekāpšanās kā īstā atslēga uz sarunu

Pēc nakts vienmēr ir rīts un pēc negaisa saule. Tas ir kā likums. Ja es izkliegšos, visas jūtas pateikšu, izrunāsimies abi, ja mēs satrīdēsimies, tad pienāks brīdis saulei! Bet, lai tā uzlektu vajadzīga griba un vēlēšanās pēc tās. Šeit arī mūsu katra – māka ar piekāpšanos. Un šī piekāpšanās arī ir īstā māksla. Šajās reizēs es sev vienmēr atgādinu: “ Ne jau šī ir tikai tava Pasaule- attiecības. Šī pasaule ir arī otra. Pasaule – attiecības kopējās” . Saku sev: “ Ej un jautā, ej un dari – risini, kaut visu dienu, bet atrisini. Jo tā es varu redzēt, dzirdēt, just to, ko jūt otrs. Tikai tā. Uzklausi, esi, runā par būtisko, runā par svarīgo un galu galā meklē kompromisu un atrisinājumu” . Svarīga ir griba, velēšanās runāt, uzzinātl, atbalsrtīt. Ne pretēji: “ Kad viņš atnāks, kad atvainosies?! Es jau tā nebūšu, man ir taisnība, nepiekāpšos, jo negribu’’. Kā jau minēju – taisnības nav attiecībās. Taisnība ir Tev vai viņam. Bet ne Jūsu Pasaulei, ko kopā veidojat.  Ja vēlaties, lai attiecības aug kā bērns, tad viņam ir jāpaskaidro, kas notiek! Šajā ziņā jārunā vienam ar otru. Mēs nevar no zila gaisa uzminēt, kas notiek kādā citā galvā. Tā iemesla dēļ runa – sarunāties ir vēl viens ļoti būtisks process. Saruna ir veids kā ēs komunicējam un varam tikt pāri neskaidrībām. Mēs katrs vēlamies, lai attiecības ir veselīgas, tad esi tas, kas par tām rūpējas.

Esi atbildīgs un piekāpies, lai varat labāk saprasties, un iedziļināties problēmā, kas skar Jūs abus. Un strīdi ir lielisks veids, kā abiem saliedēties, ja abi vēlas, lai attiecības strādā un ir pilnvērtīgas. Nevajag turēt sevī sajūtas, kas skar otru cilvēku un jūsu Pasauli. Jums ir iespēja saliedēties, uzzināt vienam par otru vairāk un izaugt no savām važām, kompleksiem bažām un bailēm.  Tā vērti ir strīdi! Pēc tiem mēs domājam un izdarām secinājumus. Kas būtiski mūsu attiecību un katra personīgajā izaugsmē.

Kas attiecas uz dusmām, greizsirdību, skaudību, tad tās visas ir bailes. Nepārliecināts cilvēks vienmēr baidīsies. Šeit var lasīt manu pirmo rakstu, kur ir jāstrādā ar sevi.

Kopā kaili arī garīgi ne tikai ķermeniski

Bet strīds ar jēgu nav apsaukāšanās un otra cilvēka pazemošana. Šādi strīdi ir destruktīvi un diez vai otrs, kas Tevi pazemo ir par attiecību izaugsmi un mīlestību tajās. Ja viens no pāra negrib par attiecībām rūpēties, tad tā iespējams ir liela atbilde par kopējo nākotni. Ir jāzina un jāmācās runas māksla, lai spētu izteikties un pateikt savas jūtas.Un jāatceras, ka mākslā labs nav tikai labs vai ļauns tikai ļauns. Mākslā ir ļoti daudz krāsu un nozīmju. Tā pat arī konflikti un strīdi mūsu dzīvē var būt laba nesoši, jo ļauj mums beidzot izrunāties dvēseliski, izteikt jūtas citādāk, izarudāt sapēs un justies kā cilvēkam, justies reiz pa reizei tā kā mums to saka sajūta, un piedzīvot gan katarsi, gan to, ka esi atklāts pret sevi un otru cilvēku pilnīgi. Kails arī garīgi ne tikai ķermeniski.

Visa strīda pamatvērtība  ir atteikšanās no sava ego un runāšana vienam ar otru, savu jūtu izteikšanu. Atceries, ka strīdu nevajadzētu ignorēt jeb aiziet no tā. Tas ir nepaklausīgs un Tu nezini, kad dzīve atkal Tevi izaicinās par to pašu, ko toreiz, kad konfliktu ignorēji. Tāpēc visus ieročus pie malas un aiziet! Ir strīds, strīdamies, izrunājām visu, lai vai kas, un saprotam kas notiek mūsu veidotā jaundzimušā pasaulē!

Raksta autore: IEVA FLORENCE