Būt godīgam un patiesam, just sevi šeit un tagad, būt vieglumā, iet dziļumā, augt un attīstīties visos virzienos - tas ir pamats beznosacījumu mīlestībai pret sevi, pasauli un partneri.

Lai vieglāk saprastu, kas ir beznosacījumu mīlestība, es vēlos sākumā izskatīt tās otro pusi, proti, lietotāja mīlestību.

Jāsaka, lielākā daļa cilvēku dzīvo attiecībās caur lietotāja mīlestību.

Tās pamatā ir kādu iekšēju vajadzību apmierināšana, trūkumu un tukšumu aizpildīšana ar otra cilvēka palīdzību. Mēs sagaidām, ka otrs mums sniegs to, kā mums trūkst, sagaidām, ka otrs atnesīs apmierinātību, prieku, laimi. Mēs apzināti vai visbiežāk neapzināti ieceļam otru cilvēku par to, kurš nosaka mūsu dzīves kvalitāti, laimi, prieku un garastāvokļus. Vēlāk viņš arī ir tas, kuru vainot pie visām neveiksmēm - jo viņa dēļ, viņa dēļ...

Lietotāja mīlestība vienmēr ir balstīta uz izdevīgumu. Tas var būt gan apzināts, gan neapzināts. Iespējams, šis izdevīgums ir statuss, ģimenes idealizācija, ārēji izdevīgi apstākļi, finansiālā ērtība, noteiktu emociju saņemšana, piekļuve ķermenim un citi. Esam kopā, jo ir ērti. šajā gadījumā neviens no partneriem nenosaka sev uzdevumu ieguldīties attiecībās. Drīzāk notiek spēle ar jūtām. Nav dziļu jūtu, viss ir virspusēji. Ir azarts, aizraušanās ar jauno, taču ar laiku šī dopamīna padeve samazinās un partneri sāk arvien vairāk viens no otra pieprasīt.

Savā konsultāciju praksē esmu bieži saskārusies ar to, ka sievietes mēdz būt neizpratnē - kā tas ir, ka otram ar laiku sāk šķist, ka es no viņa kaut ko pieprasu, lai gan man pašai tā nešķiet. Tāpat notiek, kad partneru starpā arvien stiprāka kļūst cīņa par varu - kurš par kuru stiprāks, gudrāks, inteliģentāks, kura darbs svarīgāks, kura brīvais laiks ir nozīmīgāks.

Kas šeit notiek?

Beidzas dopamīna un citu iemīlēšanās hormonu iedarbība, kas sākotnēji ir sasaistījusi abus partnerus, radījusi ilūziju par kopīgām interesēm, vajadzībām un vienam otra pamanīšanu un izpratni. Tā diemžēl ir bijusi viltus izpratne pret otru ar merkantilu domu - es tev, tu man. Piemēram, sieviete, ieejot attiecībās, sāk arvien vairāk pakārtoties , atteikties no savām vēlmēm, sāk likt vīrieša vajadzības augstāk, jo kaut kur ir dzirdējusi, redzējusi un izdomājusi, ka tā ir jādara un ka tā ir ilgtermiņa attiecību atslēga. Viņa, kādu laiku dzīvojot iemīlēšanās dopingā, piever acis uz to, ka viņa patiesībā iet pati pret savām vērtībām.

Taču šī iešana pret savām vērtībām ir ar domu - ja es to darīšu, tad arī otrs to darīs. Ja es atteikšos no sevis, tad arī otram ir no sevis jāatsakās un jādara viss, lai mani apmierinātu, darītu laimīgu, izpildītu manas vēlmes. Gluži kā Džinam no pasakas. Kad tas nenotiek un realitātē izrādās, ka otrs tomēr ir vienkāršs cilvēks, nevis pasaku varonis, notiek iekšēja un ārēja sadursme. Strīds pēc strīda, aizvainojums pēc aizvainojuma. Kāpēc? Jo es otram atdodu sevi visu, bet viņš man neatbild ar to pašu.

Reizēm cilvēki saprot, sajūt, ka nemīl viens otru, taču dzīvo kopā. Nereti šīs savienības attaisnojums ir bērni. Bērni zaudēšot to, ko tikai abi vecāki kopā var sniegt un tamlīdzīgi. Pāris līdz pēdējam turas pie ilūzijām un idealizācijām, ir gatavi atrast jebkādus risinājumus, lai kaut kā izdotos sadzīvošana, un patiesais iemesls bieži vien ir toksiska piesaiste, kā arī izdevīgi apstākļi, kurus negribas zaudēt, - dzīvesvieta, materiālie ieguvumi, saplānotais laiks un ārēji izveidotais ģimenes tēls. Tādos gadījumos bieži tiek meklētas receptes, ar kuru palīdzību varētu uzlabot vismaz komunikāciju mājās, taču tādas receptes nav, ja cilvēkos nav gatavības un vēlmes mīlēt vienam otru, rūpēties vienam par otru, sniegt savu beznosacījuma atbalstu viens otram.

Mīlestības apliecināšana

Ko tas nozīmē? Kā izskatās šāds atbalsts?

Vīrietis aizkavējas darbā, sieviete aizsūta viņam vakariņu piegādi, zinot, ka būs izsalcis. Vīrietim ir sporta treniņš, sieviete nesūta viņam ziņas ar jautājumu, cikos viņš būs, un piezīmi, ka atkal jāpavada vakars vienai. Sievietes mīlestība parādās caur vīrieša brīvības neierobežošanu, uzticēšanos, paļaušanos un ticību.

Vīrietis mīlestību parāda darbībās - viņa mīlestība izpaužas caur vēlmi sargāt mīļoto, rūpēties par viņu, censties dažādos veidos atvieglot viņas dzīvi. Vīrieša mīlestība izpaužas caur darbiem, ko viņš ir gatavs veikt sievietes un ģimenes labā. Jo vārdus ir daudz vieglāk izteikt, nekā veikt konkrētas darbības vai uzņemties atbildību par sievietes problēmu risināšanu. Ja tas nenotiek, vīrietis to nedara un neuzņemas, izbēg no atbildības - tas liecina, ka attiecībās ir sava veida ērtība, taču mīlestības tur nav. Galanti pasniegt roku, atvērt dāmai durvis vai samaksāt par viņu restorānā - šādas darbības nav nekas vairāk par pieklājību.

Ja attiecībās ir ciešanas, mocības, sāpes, aizvainojumi, cīņa, tad šeit ir grūti runāt par mīlestību. Attiecības, kurās izvēlamies ciest un par visām varītēm pie tām turēties, vienmēr ir kāds izdevīgums. Neviens sevi mīlošs cilvēks neļaus sev atrasties vidē, kurā viņam ir slikti, pat ja tas nozīmē atteikties un zaudēt ieguvumus, ko sniedz šādas attiecības. Cilvēka vērtības un pašcieņa stāvēs augstāk. Diemžēl liela daļa sieviešu kļūst par atkarīgām attiecībās, jo viņām ir bailes no materiāliem zaudējumiem.

Nosacījumi attiecībās

Kad sieviete saka manam bērnam vajag tēvu, tas nozīmē, ka viņa uzsāk attiecības jau ar čupiņu nosacījumu, kuri vīrietim būs jāpilda - viņam jābūt tēva lomā, jāaudzina viņas dēls, jābūt mājās noteiktā laikā, jāpavada laiks brīvdienās tikai kopā ar ģimeni un vēl katru trešdienu ar viņas dēlu jāspēlē futbols. Kaudze prasību, kuru pamatā ir arī idealizācija par to, kādam ir jābūt viņas bērna tēvam. šo lomu diemžēl viņa īstais tēvs neizpildīja pienācīgi, un tāpēc viņa meklē to, kurš būs ideāls paraugs dēlam.

Citā gadījumā sieviete meklē ideālo znotu saviem vecākiem - tādu, ar kuru vecāki leposies, kurš viņiem patiks un būs paraugvīrietis. Vēl cita meklē kādu, par kuru rūpēties, kuru apģērbt, pabarot, izvest cilvēkos , aizvest pie ārstiem un tamlīdzīgi. Un otrādi - vīrietis meklē kādu, kurai jābūt teicamai saimniecei, jāgatavo trīs reizes dienā, jāuzkopj māja, jāaudzina bērni, jārūpējas par ģimenes labsajūtu un vēl, vēlams, jāstrādā labā amatā un jānodrošina puse izmaksu, kas attiecas uz sadzīvi.

Tie visi ir nosacījumi, prasības, gaidas, kuru pamatā nav mīlestība, bet gan ieguvums un savu iekšējo tukšumu aizpildīšana, izmantojot otru cilvēku.

Un tas nenozīmē to, ka vīrietis vai sieviete šīs lietas nedarīs. Taču ir jāsaprot atšķirība starp pieprasīšanu, idealizācijām un katra partnera personīgo atbildību kā sievietei un vīrietim, katra vērtībām, standartiem un gatavību ieguldīties attiecībās, uzņemoties lomas un atbildības. Tas notiek ar abpusēju vienošanos par sadarbību, abu pušu personīgās telpas ievērošanu un cienīšanu, kā arī ar kopējās partnerattiecību telpas izveidi.

Beznosacījumu mīlestība

Patiesas mīlestības jūtas ir nesavtīgas un ir vērstas uz došanu, nevis saņemšanu.

Beznosacījumu mīlestībā notiek partneru sinerģija. Divas personības, kurām abām kopā ir labi un ir labi arī katram pašam par sevi. Partneri netraucē viens otram būt un dzīvot saskaņā ar sevi. Ir gan individuālās vēlmes un mērķi, kas tiek realizēti, gan arī kopīgie kā partneriem, komandai, ģimenei.

Beznosacījumu mīlestība ir sarežģīta, taču sasniedzama mīlestības forma. Tā ir atkarīga no tā, cik cilvēks ir nobriedis un kāda ir tekošā brīža apziņa. Briedums un apziņa nosaka to, cik esam gatavi tīrai mīlestībai.

Ar beznosacījumu mīlestību ir jābūt uzmanīgam, jo ir smalka robeža starp to, kad es otram dodu bez nosacījumiem un gaidām, taču atpakaļ nekas nenāk, un to, kad ir veselīgs dodu - saņemu līdzsvars. Pirmajā gadījumā ļoti bieži cilvēks neapzinās, ka ir upura lomā. Lai veidotos veselīgs līdzsvars, ir svarīgi apzināties sevi, savas robežas, zināt savas vērtības, vēlmes un vajadzības. Iepazīstināt ar tām otru un sajust, vai mums ir pa ceļam.

Beznosacījumu mīlestība nenozīmē ļaut otram darīt pret mani visu, kas ienāk prātā. Mīlestībā ir cieņa, atbildība un rūpes vienam par otru un katram par sevi.

Cilvēki ļoti bieži ar vārdu mīlestība saprot kaisli, toksisku piesaisti, iemīlēšanās hormonus, seksuālo pievilcību, aizraušanos. Taču mīlestība pati par sevi ir visaptveroša, dziļāka, plašāka. Tikai tad mēs spējam patiesi mīlēt otru, kad mums ir sakārtoti personīgie mērķi, vērtības, personīgie standarti un kad ir izpratne par savām dzīves lomām un vērtībām šajās lomās.

Ja satiekas divi cilvēki, kuri viens otru mīl bez nosacījumiem, viņi ir gatavi dot otram, rūpēties par otru, uzņemties atbildību, negaidot neko pretim. Ja pārī ar šādu sajūtu ir abi, tad dodu - saņemu līdzsvars ir līdzvērtīgs. Abi dod, un abi saņem. Taču jāuzmanās no gadījumiem, kad tikai viens dod otram, taču otrs cilvēks to izmanto un lieto. Vai abi iesaistās attiecībās jau sākotnēji ar iekšējām gaidām, ka otrs dos, darīs un uzņemsies atbildību, to pieprasa un rezultātā aug neapmierinātība, jo gaidas nepiepildās un nenotiek rēķināšanās vienam ar otru.

Mīlēt vienam otru nozīmē saprast, pazīt partneri un zināt, ko es no viņa nevaru gaidīt, un negaidīt to. Tas nozīmē reizēm mīļi pasmieties par sevi un par otru, pieņemot trūkumus. Tas nozīmē izcelt labākās īpašības otrā, celt, celties un vēlēties būt labākam.

Raksta autore: Attiecību mentore Zane Ozoliņa

Foto: Miks Šēls