Mans partneris nav mans labākais draugs – vai tā ir problēma?
Foto: TARA DAWN PHOTO
Tik ļoti svarīga attiecībās ir savstarpējā uzticība, sapratne un uzklausīšana. Bet cik tālu tā sniedzas? Vai tiešām visu jāstāsta otrai pusītei, vai tomēr tam ir domātas draudzenes un draugi? Katras attiecības ir tik ļoti atšķirīgas – kas der vienam, otram noteikti neder. Tā ir katra paša izvēle, cik daudz un ko stāstīt partnerim. Bet vai šī noklusēšana nerada plaisu attiecībās? Labāk, taču ne vieglāk, ir būt patiesi atklātam.
Sabiedrībā pieņemtais ideāls – viss vienā
Esi atklāts, esi patiess, neko nenoklusē un neslēp, tas sabojās attiecības – tas ir mūsdienu sabiedrības uzskats. Uzskats, ka dzīves partnerim ir jābūt visam vienā – terapeitam, dvēseles radiniekam, labākajam draugam un cilvēkam, ar kuru dalīties katrā domā. Kādam varbūt šāda veida attiecību modelis strādā, bet – cik ilgi?
Patiesībā šāds ideāls rada lielu spiedienu, nevis vēlamo – tuvību un īpašas saiknes izveidošanu. Vienam cilvēkam tiek uzlikta vesela pasaule. Taču mīlestība ir dzīva, brīva, garšīga, starp diviem cilvēkiem, kuri izvēlas viens otru atkal un atkal.
Foto pa kreisi: LERA POLHOVSKAJA
Mīlestība vai draudzība
Mīlestībā mēs meklējam to drošības sajūtu, pieskārienus, īpašos skatienus, kas liek aizmirsties. Taču draudzībā galvenais ir vieglums, kopīgie joki un spontāni lēmumi. Lai gan šīs lietas ir ļoti līdzīgas, tas nav viens un tas pats. Citi pāri stundām ilgi pavadīs sarunās, bet citi malkos kopā rīta kafiju un klusēs, ļaujot sajūtām izteikt vairāk kā simtiem vārdu. Kurš no šiem modeļiem ir pareizais? Noteikti abi, katras attiecības ir unikālas.
Mīlestība ir vieta, kur mēs varam būt paši – ievainojami. Mīlestība ir vieta, kur ķermenis runā daudz skaļāk par vārdiem, kur partnera klātbūtne nozīmē daudz vairāk kā saruna.
Un, iespējams, tavs partneris nav tas, kuram tu piezvani pirmajam, lai izstāstītu dienas sīkumus. Bet viņš ir tas, kura rokās tu jūties pilnīgā mierā. Un tas ir draudzības dziļākais slānis, tikai citā valodā.
Vai tik tiešām visu ir jāstāsta partnerim?
Mūsdienās pastāv uzskati, ka pret partneri ir jābūt pilnībā atklātam, visu ir jāizrunā un jāizanalizē – patiesā tuvībā nepastāv noslēpumi. Bet vai tiešām mīlestības tuvība nozīmē pilnīgu caurspīdīgumu?
Katram cilvēkam ir sava iekšējā telpa. Domas, kas vēl nav gatavas skaļumam. Sajūtas, kuras vispirms gribas izrunāt ar sevi vai draudzeni, nevis uzreiz ienest attiecībās. Un tas nenozīmē attālumu, tas nozīmē veselīgas robežas.
Patiesā uzticībā svarīgākais ir tas, ka tu vari otram pastāstīt, nevis izstāstīt pilnīgi visu. Ka tev nav jābaidās no otra nosodījuma vai savām emocijām. Jo reizēm mēs klusējam nevis tāpēc, ka slēpjamies, bet tāpēc, ka vēl meklējam vārdus. Un attiecības, kurās ir vieta arī šim procesam, ir daudz drošākas nekā tās, kurās jāatskaitās par katru domu.
Draudzenes, draugi un attiecību līdzsvars
Ir lietas, kuras mēs stāstām tikai draudzenēm. Un tas nav tāpēc, ka partneris būtu mazāk svarīgs. Tas ir tāpēc, ka sieviešu draudzībā ir cita enerģija. Tā ir kā spogulis, kurā mēs redzam sevi bez lomām. Bez “mīļotās”, bez “sievas”, bez pienākumiem.
Draugi un draudzenes nav konkurence attiecībām. Viņi ir atbalsta sistēma, kas palīdz mums attiecībās ienākt pilnīgākām. Jo neviens partneris nevar aizstāt visu pasauli. Un viņam tas arī nav jādara.
Noklusēšana – nodevība vai pašsaglabāšanās?
Ir klusums, kas iekšēji tevi sagrauj, un ir klusums, kas tevi pasargā.
Noklusēšana kļūst bīstama brīdī, kad tā rodas no bailēm – bailēm tikt nesaprastai, noraidītai, kritizētai. Tad starp diviem cilvēkiem sāk augt neredzama siena. Vārdi paliek neizteikti, bet attālums kļūst arvien lielāks.
Svarīgākais jautājums nav, vai tu visu izstāsti otrai pusītei. Svarīgākais ir – kāpēc tu klusē.
Ja klusums ir drošībā, tas nav drauds attiecībām. Ja klusums ir bailēs, tas ir signāls, ka attiecībās vajag vairāk patiesuma.
Uzticība kā pamats, nevis informācijas apjoms
Uzticība otram cilvēkam nenozīmē izstāstīt visu līdz sīkākajai detaļai. Uzticība nav informācijas daudzumā. Uzticība ir sajūtās, ka otrs cilvēks ir ar tevi. Un ka partneris necenšas izmantot tavu ievainojamību pret tevi, bet gan atbalsta un ir vienkārši blakus.
Attiecības var būt ļoti atklātas un vienlaikus nedrošas. Un var būt attiecības, kurās ne viss tiek izrunāts, bet tajās ir dziļš miers. Drošība rodas nevis no kontroles, bet no pieņemšanas. No skatiena, kurā tu redzi – es tevi nepametīšu tikai tāpēc, ka tu jūties citādi nekā es, es tevi atbalstu.
Un tieši šajā drošībā dzimst patiesā tuvība. Ne piespiedu atklātībā, bet brīvībā būt sev pašam.
Ja attiecībās pietrūkst dzīvīguma
Ir attiecības, kurās jau ir mīlestība, patiesas rūpes un kopīgi mērķi, bet vienkārši pietrūkst viegluma. Pietrūkst smieklu, kopīgu muļķību, sajūtu, ka mēs esam komanda arī ikdienas sīkumos.
Tas nenozīmē, ka attiecības ir nepareizas. Tas nozīmē, ka tajās var ienest kaut ko jaunu. Draudzība attiecībās nerodas pati no sevis – tā tiek veidota. Ar kopīgiem piedzīvojumiem. Ar sarunām, kurās nav jārisina problēmas. Ar laiku, kurā jūs esat nevis partneri ar pienākumiem, bet divi cilvēki, kuriem kopā ir interesanti.
Un reizēm ir godīgi atzīt – varbūt mūsu attiecību stiprā puse nav draudzība, bet stabilitāte, lojalitāte, kaisle vai dziļa emocionāla saikne. Un arī tas ir pietiekami.
Patiesais jautājums – vai es jūtos sadzirdēta?
Varbūt jautājums patiesībā nekad nav bijis par to, vai partneris ir tavs labākais draugs. Varbūt pats būtiskākais ir, vai šajās attiecībās tu vari būt tu pati. Bez filtriem. Bez nemitīgas pielāgošanās. Bez sajūtas, ka kaut kas sevī ir jāapklusina, lai saglabātu mieru.
Vai tu vari runāt un zināt, ka tevi ne tikai dzird, bet arī saklausa? Ka tavus vārdus neuztver kā pārmetumu vai drāmu, bet kā mēģinājumu būt tuvāk? Vai tu vari klusēt un vienlaikus just, ka starp jums ir sapratne, nevis auksts attālums? Vai vari būt stipra savos mērķos un reizē trausla savās bailēs, nepazaudējot otra cieņu?
Patiesā tuvība sākas tur, kur beidzas lomu spēles. Kur nav jābūt ideālajai sievietei, vienmēr saprotošajai partnerei vai vieglajai sarunu biedrenei. Kur tu vari vienkārši būt cilvēks – ar savām šaubām, ar saviem sapņiem, ar savu mainīgumu. Jo attiecību dziļums nav mērāms kopīgo hobiju skaitā vai tajā, cik daudz jūs viens otram izstāstāt. Tas dzīvo klātbūtnē. Tajā mierā, kas iestājas, kad tu saproti – man nav jāizliekas, lai mani mīlētu.
Un, ja šī sajūta starp jums ir – tā nav tikai draudzība vai partnerība, tā ir vieta, kur atgriezties. Tās ir mājas.
Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītiet sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā.
Lasīt vairāk
dalīties
