Laikā, kad es augu, bija sava veida kults - dzīvot ne savu dzīvi. Nezinu, kā jums, taču es to izjutu ļoti. Visus, kuri dzīvoja sev - pazemoja un noniecināja. Kolīdz es noteiktā vecumā naivi pieņēmu, ka gribu dzīvot tā, kā es uzskatu par pareizu - man sejā lidoja “pļauka”: “Egoiste!” Tagad ar šo jēdzienu es saskaros savās konsultācijās, kad mēdzu klientiem piedāvāt papildus variantu - cita vajadzību vietā izvēlēties savas. Atskan kluss, nepārliecināts jautājums: “Jā, bet vai tas nav egoisms?”

Raksta autore: attiecību mentore Zane Ozoliņa

Un cilvēks domā - jā, būtu jau forši, dzīvot sev. Tas varētu būt kaifīgi un skaisti. Bet no malas jau labāk redzams - ka, izvēloties sevi, es izskatos egoistiski, ļauni un nodevīgi. Tāpēc es neko nemainīšu, ne darbu, ne kleitu, ne matus, ne vīru. Jā, esmu nelaimīga, bet visi taču tā dzīvo. Un cilvēks turpina tā dzīvot.

Nē, tā dzīvo ne visi. Tā dzīvo visas nelaimīgās sievietes un visi nelaimīgie vīrieši, kurus iemācīja izpatikt visiem, izņemot sevi.

Es arī tā dzīvoju, līdz sapratu vienkāršu patiesību - egoisms ne vienmēr ir klīnisks psihopāta stāvoklis. Un vēl jo vairāk - pastāv tāda izpratne, kā “veselīgs (adekvāts) egoisms”. Starp citu, neveselīgs, klīnisks egoisms arī pastāv, par to nevajadzētu aizmirst.

Vēl ir neapzināts egoisms - tas ir mums lielākai daļai zināmais upura stāvoklis, kurš sevī ietver kāda veida samaksu par to, ka cilvēks izturas laipni ne vienkārši tāpat vien, bet tāpēc, lai viņam par to būtu pateicīgi. Neapzināts egoisms - tas nozīmē pārvest vecmāmiņu pāri ceļam un šausmīgi apvainoties, ja vecmāmiņa nav pateikusi paldies. Ja cilvēks dara labus darbus nevis tāpēc, lai kādam palīdzētu, bet tāpēc, lai apmierinātu savu ego ar pateicību un sajustu sevi kā visuvarenu dievību, tad viņš ir neapzināts egoists. Viņam šodien vajadzīga pateicība, bet rīt - gribēs, lai cilvēki uzceltu viņam pieminekli Brīvības bulvārī.

Būt adekvātai egoistei nemaz nav tik sarežģīti. Bildes pilnībai izskatīsim, kā reaģē trīs sieviešu tipi uz vienu un to pašu situāciju. Piemēram, vīrs vēlas tuvību, taču sieva ir nogurusi un to nevēlas.

Neapzināta egoiste: nolikšu bērnus gulēt un tad apmierināšu vīra vajadzību. Tas taču nav grūti. Vienkārši ir jāpaciešas dažas minūtes, toties vīrs būs laimīgs un par to būs man uzticīgs.

Visbiežāk jumtu šai dāmai norauj tad, kad atklājas vīra neuzticība. Izrādās, ka visus šos gadus viņa ir cietusi tuvību ar vīru, bet viņš to nav novērtējis. Pēc tam, kad atklājies neuzticības fakts, viņa turpina ciest. Jo tas ir vienīgais, ko viņa prot.

Klīniska egoiste: dārgais vīrs, tuvība mums būs tad, kad es to gribēšu, nevis tad, kad tev ienāk prātā.

Kad atklājas neuzticības fakts, klīniskā egoiste ir pārsteigta: “Kā viņš varēja būt neuzticīgs man - tik ideālai!”. Uz dialogu viņa pēc tam vairs neiet, iznīcinot savu vīru kā lielāko ienaidnieku.

Adekvāta egoiste: dārgais, te būs pasaku grāmata, lūdzu noliec bērnus gulēt. Es tikmēr pusstundu atpūtīšos putu vannā, paskatīšos seriālu. Pēc pusstundas tiekamies guļamistabā, sāksim ar masāžu un tad jau - pēc noskaņojuma.

Ja atklājas neuzticība, adekvāta egoiste saka visu, ko jūt un kādas emocijas pārdzīvo, bez pārmetumiem un aizvainojumiem. Viņa neizvēlas tālāk dzīvot ar vīru tikai bērnu dēļ, taču izveido komunikāciju tā, lai saglabātu cilvēcīgas attiecības. Tas ir maksimums, ko viņa dara “bērnu dēļ”.

Kā no minētā var saprast, adekvāts egoisms visvairāk līdzinās adekvātai cilvēka uzvedībai. Klīniskā gadījumā egoiste nav noskaņota dialogam, viņa visur “grūž” savu es, kurš vienmēr izrādās nozīmīgāks par partnera būtību. Veselīgā variantā sieviete paziņo par savu es, it kā sakot: “Es dzirdu tevi un saprotu tavas vajadzības, jo es tevi mīlu, taču uzklausi arī mani, jo arī man ir savas vēlmes.”

Veselīgs egoisms - tas nozīmē cieņu pret visiem. Pret visiem - tas nozīmē arī pret sevi izturēties ar nozīmīgu cieņu.

“Ar egoistiem nav iespējams dzīvot!” - tā visbiežāk saka upuri, kuri visu no sevis atdod, neko sev neatstājot. Paradoksāli, taču tieši ar šādiem “atdevējiem” ir visgrūtāk dzīvot. Jo viņi patiesi atdod visu un sagaida, ka citi (visi, kā viens) visu atdos pretim. Taču tad, kad tas nenotiek, “atdevēji” raud, rīko histērijas, krīt depresijā un vaino visus ap sevi. “Es atdevu visu jūsu dēļ, bet jūs man atpakaļ - neko!” tā ir iecienīta upura frāze.

Upurēšanās ne pie kā laba nenoved. Sevišķi tad, ja neviens šo ziedošanos nav lūdzis. Bieži vien cilvēki pēc dažiem gadu desmitiem nodzīvotas dzīves attopas psihologa kabinetā un saprot, ka visu savā dzīvē ir darījuši savu vecāku dēļ. Vecāku dēļ, kuri visai prasmīgi ir manipulējuši ar saviem bērniem. Un ja skatāmies patiesībai acīs - ar šādiem cilvēkiem manipulē visi apkārtējie. Viņi savu viedokli, sajūtas un emocijas iestumj kaut kur dziļi, dziļi un ļauj sevi izmantot.

Darot pāri paši sev, viņi risina citu cilvēku jautājumus, lai nesabojātu attiecības. Iet uz draugu ballītēm, lai gan paši nekur nevēlas iet, tāpēc, lai nesatrauktu draugus un neizkristu “no aprites”. Aizdod naudu pazīstamajiem, kaut gan pašiem knapi izdodas “savilkt galus”. Ja jums šis viss šķiet pareizi - tad labs risinājums ir steidzami doties pie psihologa. Jo tādā gadījumā jūs nedzīvojat savu dzīvi, bet “sabiedrības dzīvi” un vienkārši ciešat.

Mammām, kuras upurē (vai ziedo - kā labāk patīk) visu sava bērna dēļ, postulējot: “Manam bērnam - visu labāko, bet es - kaut kā iztikšu”, man arī nav pārāk iepriecinošas ziņas. Bērnam šeit ir divi iespējamie scenāriji. Viņš izaugs vai nu klīnisks egoists, kuram šķiet, ka visi viņam ir parādā (jo viņam šāds modelis tiek iemācīts, tā kā māte ziedo visu viņa dēļ). Vai nu viņš pieaug tāds pats upuris kā mamma, cenšoties atdot visu apkārtējiem, kuri viņu vienkārši izmanto (es reiz gāju šo ceļu - man nepatika).

Esmu “saskatījusies” uz sev pazīstamu cilvēku dzīvēm un tāpēc periodiski ieslēdzu adekvātas egoistes režīmu (un cenšos to darīt pēc iespējas biežāk, jo ne vienmēr sanāk, jo - bērni, vīrs, darbs...), kura dzīvo ne tā, lai visiem apkārt būtu labi, bet tā, lai pašai būtu labi. Un kaut kā sanāk tā, ka no tā visiem apkārt paliek labi. Tāds lūk labbūtības aplis pastāv dabas likumos. Ar laiku esmu sapratusi, ka adekvāts egoisms atnes daudz vairāk labuma un prieka apkārtējiem, nekā upurēšanās. Jo upuris vienmēr prasa kaut ko pretim. Viņš ir tik daudz atdevis citu dēļ, kuri nav šos upurus lūguši.

Adekvāti egoisti dzīvo ne vērtējumam, ne citu cilvēku atgriezeniskajai saitei, bet gan sev. Netraucējot citiem un neuzspiežot savu morāli un uzskatus.

Veselīgu egoismu nevajag jaukt ar neveselīgu stūrgalvību (tādiem cilvēkiem svarīgi darīt visu PRET, lai tikai “plūstu pret straumi”). “Pa straumi plūst tikai beigta zivs” - viņš teiks. “Pret straumi plūst tikai dumja zivs”, es teikšu. Jo plūst vajag ne pa straumi, ne pret straumi, bet gan turp, kur vajag tev. Ja nepieciešams nokļūt pie sava mērķa un kādu brīdi tas prasa dreifēšanu - tad ir gudri ļauties plūdumam un saglabāt spēkus. Tie būs nepieciešami tad, kad strauji vajadzēs pagriezt un peldēt pret.

Veselīgs egoisms nozīmē peldēt turp, kur gribi tu. Neveselīgs egoisms nozīmē gribēt, lai citi peld turp, kur gribi tu.

Peldi, lido, dzīvo. Un ļauj dzīvot citiem.