***

Tavu plaukstu pasts sūta man vēstules.

Visu ziemu tās lasīšu.

Visu ziemu tev rakstīšu atbildes.

Vēstulei ir pieskāriena spēks. Sajūtas vada roku, un uz papīra piezemējas izsvērti un izjusti vārdi, kam pēcāk pieskarsies vēstules adresāts - ar savu skatienu, ar savu domu un roku. Vēstule ir laiks un uzmanība, kas veltīta konkrētam cilvēkam un tikai viņam - gandrīz tā, it kā tu stāvētu ar cilvēkiem piepildītā telpā, bet skatītos vienīgi uz viņu. šajā gadījumā skatīšanās vietā top vēstule. Rakstisks skatiens, rakstisks pieskāriens, liecība par laiku, vietu, sajūtām - vēstules radīšanas akts.

Vēstule, īpaši mīļoto cilvēku starpā, dod neskaitāmi daudz „žanru” iespēju.

Protams, tie var arī pārklāties, bet, rakstot vēstuli, var koncentrēties arī vienam no tiem, piemēram, rakstīt vēstuli kā atzīšanos, vēstuli kā pateicību, vēstuli kā atmiņu izlasi, vēstuli kā apceri par (gaidāmu) notikumu, vēstuli kā iespēju pateikt to, kam sarunās nav atrasts ne laiks, ne vieta, ne īstie vārdi.

Vēstule kā atzīšanās

Ikdienas rūpes un skrējiens bieži vien pagrūž malā sajūtu, ka otram jāpasaka vissvarīgākais. Nav piemērota brīža. Varbūt vēlāk, varbūt rīt. Vēstule ar roku ir brīnišķīga iespēja to izdarīt: apsēsties un nokoncentrēties sajūtai, cik svarīgi ir tas, ka esat kopā, ka esat viens otru atraduši, satikušies un ka turpināt meklēt saskares punktus un viens otru iepazīt. Reizēm ir tik vien kā jāpasaka tas, ka tevi redzu un jūtu, es esmu (un arī turpmāk vēlos būt) tavas dzīves liecinieks.

Lūdzu, esi tāds arī manai dzīvei. Atzīties par lietām, kuras vistuvākajā cilvēkā novērtē visvairāk - pat šķietami vienkāršām, tomēr, iespējams, tev vienīgajai zināmām un sajustām.

Kāds īpašs skatiens, žests, atgriežoties mājās no darba vai kopīgi izbraucieni, kāda rakstura īpašība? Kas viņu padara par viņu? Kas tevi padara par tevi? Kas tevī mainījies, kopš esi satikusi viņu? Ir cilvēki, kuri maina mūs uz visiem laikiem. Padara mīlošus, mīlamus, iekšēji bagātākus, arī trauslus. Trauslākus, jo ir bail pazaudēt.

Vēstule kā pateicība

Pateikšanās ir viena no svarīgākajiem un maģiskākajiem attiecību balstiem.

Vārds „paldies” liek mums justies novērtētiem, vajadzīgiem. Mūsu devums un pūles ir pamanītas, saprastas. Ir vērts ieguldīt vēl. Vēstulē var pateikt lielāku un neikdienišķāku paldies. Ne tikai par to, ka nopirkti produkti vakariņām vai iznesta miskaste, kaut arī tas ir svarīgi, bet arī par to, ka vienkārši esi. Esi blakus, kad visvairāk vajag. Esi blakus, kad aptrūkstas spēka. Ka tava klātbūtne un apskāviens mani atjauno, pārrada, dod enerģiju. Pateikties par būtisko - par kopīgu ceļa gājumu, laika un telpas dalīšanu, kopīgām vērtībām, sarunām, klusumiem, sapratni, trakumu un mieru.

Vēstule kā atcerēšanās

Vēstule ir arī skaists notikums un veids, kā iemūžināt un atminēties kopā piedzīvoto - skaistos mirkļus, piedzīvojumus, iepazīšanos, pirmos randiņus, izšķirošos brīžus (kad es sapratu, ka šis ir pa īstam un nopietni), pirmo kopīgo ceļojumu.

Varbūt izveidot personīgo notikumu izlasi - skaisti, ja to vēstules formātā izdara abi un tad var pārrunāt un salīdzināt, kuri katram likušies līdz šim skaistākie kopā piedzīvotie dzīves mirkļi. Izcelt skaisto, padarīt to vēl vērtīgāku, papriecāties ilgāk un iedvesmot vienam otru jauniem, līdzīgi vērtīgiem un pacilājošiem notikumiem, uzzināt, kas otram tajos bija svarīgs un baudāms. Atcerēties, piefiksēt, nepalaist tik ātri prom šai straujajā dzīves mirklī.

Vēstule kā gaidas

Gaidīt notikumu reizēm ir tikpat lieli svētki kā pats notikums. Satraukums pirms. Iekšēja vētra. Vēstule ir iespēja dalīties savā satraukumā, izstāstīt, no kā ir bail un ko nekādā gadījumā negribas palaist garām. Dalīties domās un iedomās par notikumu: kādu to gribas, kas ir svarīgi un kāpēc. Iedziļināties gaidāmajā notikumā un sevī, to gaidot. Savās emocijās, mainīgajos noskaņojumos, iztēles lidojumā.

Ko no šīm sajūtām gribas paturēt un ko - palaist vaļā? Varbūt otrs var palīdzēt? Varbūt otrs nenojauš... Velkot vārdus uz papīra - citu pēc cita, dalīties savās iekšējās atklāsmēs, gaidās. Atklāties otram, izveidojot savu emocionālo pašportretu, savu gaidīšanas laika pašportretu.

Vēstule kā nepasacītā pasacītais

Klusums ir skaists vien tad, ja tas nav ieildzis. Pasacīt ir svarīgi. Reizēm kautrējamies pateikt kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Vēstule ir iespēja izrunāt, pateikt, atrast savām ilgām vārdus, nosaukt vārdos savas sajūtas un arī šaubas, dot telpu un laiku savām domām. Atklāties. Cerēt, ka otrs uzminēs, var izrādīties ilgi un veltīgi. Papīrs un tinte var kalpot par tiltu, kas sakārtos neizrunāto, nepateikto, kaut ko, kas alkst izrauties. Ar roku rakstīta vēstule ir žests, ko neaizmirst. Tas ir personīgi, pilnīgi un gandrīz pārpasaulīgi.

Klusums ir skaists vien tad, kad svarīgākais ir pateikts. Uzraksti! Ļaujies!

***

Viņu es pazinu

pēc klusuma,

pēc laika es pazinu viņu,

pēc tuvošanās,

pēc notikumiem starp mums,

pēc atraisījušās mēteļa pogas,

pēc sava paātrinātā pulsa es viņu pazinu,

pēc mūžīgas pārvākšanās

no vietas uz vietu,

no vietas uz cilvēku,

no cilvēka uz sevi,

pēc sevis es viņu pazinu,

pēc plaukstām, kas vaļā vērstas,

pēc plaukstām, kas lika man aizmirst

manas mūžīgās dūres,

pēc plaukstām, kas iemācīja

man viņu pazīt

pēc klusuma.

Raksta autore: INGA PIZĀNE

Foto: MIKS šĒLS