PAR GULTSAPAKŠU. SARUNA AR INESI INDĀNI

PAR GULTSAPAKŠU. SARUNA AR INESI INDĀNI

Vienā no sava bloga THE BIG BOOK of INTIMACY ierakstiem Inese Indāne jeb ININ NINI uzrakstījusi Visuma atzīšanos mīlestībā ikvienam no mums. Tur atskan arī šādi vārdi:

“Es tevi mīlu, kad tu vienatnē ieskaties spogulī acīs un piemiedz sev ar aci, jo, kamēr apkārt nav citu vērtējumu, tavi dziļumi aiz melnajām zīlītēm tev apliecina – tu esi viss, viss”.

Tieši tā ir mana sajūta, runājot ar Inesi, – tur ir viss – tas Visums, tā mistērija, tā dabas mīlestība un tā sevis apzināšanās, ko tik ļoti ikviena sieviete cenšas meklēt un atrast. To daļu, ko viņa atradusi, viņa dod tālāk – savās lekcijās, savas MOONLIGHT tribe cilts būtībā un pati sevī. Viņai ir ko teikt, un, ja vien tev ir drosme sadzirdēt, viņas teiktais šodien var kļūt par tavu (un manu) rītdienu.

Tu esi spilgta – gan vizuāli, gan vārdos, gan tajā, ko dari, un man gribētos domāt, ka ir sabiedrības daļa, kam tu esi neērta. Tu runā par seksu, ved savu bērnu uz džungļiem, aicini cilvēkus atgriezties pie saviem iekšējiem pirmssākumiem un paud, cik ļoti Visums mīl. Kā tu sadzīvo ar šo zināmo neērtumu?

Es ļoti labi apzinos šo neērtumu, un man ir vajadzējis daudz spēka, izraudātu asaru, celšanās, ņemšanās, lai to pieņemtu. Vienmēr ir bijusi duāla sajūta – no vienas puses vēlme būt pieņemtai un mīlētai, no otras, tas, ka es vienkārši nevaru nedarīt to, kas man jādara, neteikt to, kas man jāsaka.

Manī nav pašmērķīgas intereses provocēt vai pievērst uzmanību sev kā personībai – es gribu pievērst uzmanību tām lietām, kas, manuprāt, šai pasaulei ir tik svarīgas.

Ja tas notiek caur mani kā caur instrumentu, es to pieņemu. Tā ir uguns, kas deg iekšā, tas ir kas lielāks par mani. Bet es nevaru noliegt, ka šo neērtumu, par ko tu runā, es jūtu – nereti ir tā, ka, esot pūlī, kur ir cilvēki, ko ikdienā pazīstu un, iespējams, vēl pirms mirkļa esam draudzīgi divatā runājuši, ap mani veidojas tukšs lauks, jo es esmu neērta un cilvēki nezina, vai viņi vēlas afišēt to, ka mums ir draudzīgas attiecības. Reizēm tai vienai manai daļai aizvien vēl sāp, un sākotnēji tas nenoliedzami bija liels šoks. Bet tā sāpe ir kļuvusi tāda kā veca kaite, kā reimatisms, par kuru es labi apzinos – tā ir mānīga. Cilvēcīgi vēl aizvien tas katru reizi prasa zināmu saņemšanos, bet, ja kaut vienam no 100 cilvēkiem palīdz tas, ko es kā cilvēks cenšos iedarbināt, tad ir tā vērts, ka tas pūlis ap mani šķiras.

Un tomēr tu esi līdz kaulam atklāta – šķiet tevī ne miņas no latviešiem raksturīgā kautrīguma, sargājot savu viensētu un skaļi nepiesaucot ne seksu, ne naudu. Kā tu pati to skaidro?

Varbūt izklausīsies, ka es lecos, bet vismaz es pati tā jūtu un gribu to just, ka manī tieši ir tas latviskais, iespējams, pirmslaiku visdziļākais šejienietis, kāds vispār ir. Tas, kas tur elpo un aizvien vēl ir dzīvs zem sūnām, mežos, neskartos purvos. Manī rit arī slāvu asinis, un es tās ļoti jūtu. Man ir sava sajūta un priekšstati, kā mēs līdz šai dzīvei esam nonākuši, tomēr tas man netraucē interesēties arī par ķermeņa pēdām un senčiem. Mana, ja tā var teikt, importētā vecvecmāmiņa ir no Ukrainas, Melnās jūras. Tas ir stāsts par latviešu puisi, kas iemīlēja zilacainu skaistuli ar melnu bizi ap galvu. Varbūt tās karstās asinis bija vajadzīgas, lai iešūpotu to spēku, kas tur, apakšā, mums ziemeļniekiem guļ.

Bet atklātība manī bijusi vienmēr, pat tad, kad strādāju biznesa vidē. Iespējams, citādākā formā vai vēl līdz galam neapzinātā, bet šobrīd es skaidri redzu, ka cilvēki bieži vien vēlas būvēt māju uz nesakārtotiem pamatiem.

Cilvēks var netīrā istabā nest un nest jaunas mantas, cerot, ka jutīsies labāk, bet tiklīdz būs kāds, kas šo istabu vēlēsies iztīrīt, tā tiem, kas sēž uz dīvāna, ir grūti pacelt kājas. Vispirms jāiztīra gultsapakša, un droši vien tādēļ es arī esmu tik atklāti neērta – es griežu un cērtu, lai varētu augt jaunais.

Jo tikai tad, kad tu pieņem lēmumu nocirst veco, atveras ceļš jaunajam.

Cilvēkiem ir uzpūsti priekšstati par manu darbu, viņi izvēlas redzēt tikai to virspusi, to kliedzošo. Visdziļākā patiesība ir tāda, ka es esmu apkopējs un tajā jūtos īsti un labi – ar savu darbu es palīdzu cilvēkiem izvemt to, kas viņus traucē, – bailes, slinkumu, sāpes.

Reizēm arī burtiski. Un mana atbildība ir arī to visu satīrīt, lai ir tīrs pamats jaunajam. Mani bieži nepieņem, jo mums ir radīšanas kults – neko, pat viskroplīgāko, nedrīkst jaukt nost, tikai uz augšu, uz augšu.

Šķiet, tu esi vai nu patiesi drosmīga, vai mazliet traka. Daudzi varētu jautāt, kam tev tas?

Cik interesanti, ka esam šajā civilizācijā nodzīvojušies līdz tam, ka atklātību, dzīvu interesi, rūpes par sevi un citiem, mīlestību, degsmi sauc par drosmi. Tām būtu jābūt pamatlietām, stājai. Es vienkārši cenšos darīt visu, iztaisnojot muguru un nemīžot bundžā, no sirds cenšoties saskatīt kopsakarības un samīļot, turklāt reizēm visdziļākā samīļošana ir uzbļaušana – celies! Ne vienmēr man tas izdodas, es ēdu melnu zemi šajā, kļūdos, taustos, bet nav tāda varianta – tā nedarīt. Vai tā ir drosme? Es domāju, ka tā ir dzīves dzīvošana.

Ja katrai lietai ir sākums, tad, kāds ir tavs sākums šim apzinātajam ceļam uz apzinātību?

Katru no maniem celšanās stāstiem var traktēt kā mazus varoņdarbus, bet es izvēlos skatīties plašāk. Es drīzāk skatos uz to, kā uz konstantu iešanu (būsim godīgi, reizēm arī rāpošanu, tad lēkāšanu, tad lidošanu, tad vispār apstāšanos) soli pa solim visas dzīves garumā. Taču es arī apzinos, ka reizēm tieši ir svarīgi otram pastāstīt tos mazos soļus, jo tad viņš sajūt, ka viņam arī kas ir pa spēkam, ka nav uzreiz jābliež ar lielgabalu, bet lielais veidojas no mazā. Viens no šādiem pirmajiem manas apzinātības soļiem bija pusaudžu gados, kad smagi saslimu, kā rezultātā kādu laiku ārstējos Vaivaru rehabilitācijas centrā. Tas bija laiks, kad atkal nepastarpināti varēju būt dabā, mežonīgumā, īstumā, jo visapkārt centram bija meži, jūra. Domāju, ka kopš tā brīža es neapzināti pieņēmu lēmumu, ka tā ir pati foršākā sajūta, kurā es gribu būt. Tobrīd sajūta bija tāda, ka es atgriežos mājās – jo es uzaugu mežos un purvos. Šajā sajūtā es atrodu sevi un spēju pieņemt lēmumus par savu dzīvi – saprast, vai man jākāpj ārā no konkrētās kastes vai tomēr jāpaliek tajā. Vai es jūtu, ka manī kustās tas dabas spēks iekšā un tam ir iespēja izteikties? Ja nē – ir laiks vai nu kustēties uz priekšu, vai atgriezties, kur pazaudētas pēdas. Ja es paskatos atpakaļ, tad arī, strādājot dažādos zīmolos, es arī apzināti vai neapzināti centos šo savu sajūtu radīt – ar zaļumu, augiem, senatnīgumu, krampi, mistēriju iekšā. Es joprojām visu laiku mēģinu atrast to veidu, kā izteikt to, kas man jāpasaka, to, kas ir manī. Tā radās MOONLIGHT tribe, tā MOONLIGHT tribe transformējās ciltī un tagad esmu nonākusi pie lekcijām un ceremonijām – tā ir mana vide, tieši tur es jūtos dzīva. Tā ir cilts, kur

svarīgākais ir cilvēks – kā viņš mainās, transformējas, piedzīvo.

Dalīšanās manā autentiskajā pieredzē, vienkāršība, īstums, ļoti dziļu garīgu lietu savienošanu ar šo matēriju, realitāti. Es nevienu nemācu, es dalos savā stāstā, kuram cauri strāvo arī kaut kas lielāks, senāks par mani.

Drosmīgiem soļiem līdzi nāk arī lielas bailes. Esi godīga – tev bija bail aiziet no laba darba, lai mestos savā – nezināmajā?

Man vienmēr ir bijis šausmīgi bail. Esmu izgājusi cauri šīm bailēm, tieši tādēļ es vispār spēju ar cilvēkiem par to runāt, viņus iedrošināt. Katru reizi pieņemot šos lielos lēmumus, es esmu baidījusies. Un iespējams ne tik ļoti sevis dēļ, cik to cilvēku un atbildību dēļ, ko esmu uzņēmusies.

Bailes ir fantastisks skolotājs, jo kad tu tās pārvari, nokļūsti nākamajā līmenī – tu ieraugi lietas pilnīgi citā gaismā.

Tur, otrā pusē, bailēm vienmēr kaut kas ir – tu nevari zināt, kas, bet tur ir. Tur var iegūt to adrenalīna un laimes sajūtu, ka šī pasaule ir vēl daudz interesantāka, kā tev, iespējams, šķita.

Kur tu esi tagad – komfortā, laimē, mierā? Vai tas vispār var būt pastāvīgs lielums?

Es esmu procesā, augšanas procesā, kur nemitīgi kaut kas rodas no jauna, kaut kas mirst, kaut kas pūst, kaut kas zied, kaut kas nes augļus. Un tādu procesu manī ir simtiem – jo arī saskares punktu ar pasauli ir ļoti daudz. Ir lietas, kur esmu iestrēgusi, ir lietas, kur es mirdzu, ir lietas, no kurām jāatvadās, bet es vēl nespēju. Ir tukšums, un ir piepildījums. Pieņemt to, ka viss ir nemitīgi mainīgs, man nozīmē ļoti daudz, tas man atklājis ir mieru, plūdumu, daudz dziļākus, interesantākus līmeņus.

Un tomēr aizvien būs cilvēki, kas nesapratīs, apjukumā raustīs plecus un jautās, kādēļ tas viss, kādēļ tāda sevis meklēšana un apzināšanās vispār nepieciešama. Un patiesi – kādēļ, ja runājam par sievieti, viņai būtu nepieciešams sevi iepazīt?

Pirmkārt, tādēļ, ka nav dabiski stāvēt uz vietas. Daba tā nepastāv. Tajā viss aug un attīstās vai nopūst, kas arī ir attīstības veids. Tu jau vari nemeklēt, Visums pats tevi atradīs. Varbūt iebliezīs vienu reizi tā maigāk – attopies un sāc dzīvot. Tad otreiz jau pa smago. Profilaktiskos nolūkos nesāpīgāk ir pašam vērties vaļā. Taču mans vērojums ir tāds, ka neko daudz nepalīdz, ja savu trasformācijas procesu cilvēks tikai analizē ar prātu, visu cenšoties aptvert, svarīgāk ir – būt, dabūt savā ķermenī iekšā pašam sevi. Vienīgais, ko cilvēks reāli var darīt, ir strādāt un mīcīt sevi. Tik novalkāta frāze, bet pieņemt to spēj tikai retais, lielākoties baigi gribas kārtot pārējos.

Kad strādā ar sevi, tad notiek tāda kā pumpura vēršanās vaļā dzīvei un brīvībai un apbrīnojamā kārtā tev līdzi plaukst arī pārējā pasaule.

Bieži vien šī vēršanās ir klusa un citiem nemanāma, bet tā notiek. Meklēšana jau nenozīmē automātisko garīgo ceļu iešanu un jogošanu – meklēšana ir dzīva interese par to, kas notiek tevī pašā un pasaulē tev apkārt. Tā ir ienteresētība, stāvoklis, kad tev nav vienalga. Izvēlies pats, kāds būt. Tikai paralēli zini, ka tieši vienaldzības dēļ pasaulē ir sadarīts tik daudz sūdu, sāp tik daudz cilvēkiem, augiem, kalniem, upēm. Ir daži alkatīgie, kuri dara, un miljoni, kuriem ir vienalga. Tava meklēšana un iedziļināšanās, iespējams, varētu darīt labāku rītdienu taviem bērniem, taviem tuvajiem, manuprāt, sievietei tas ir svarīgs arguments. Otrkārt, varbūt šī iepazīšana tevi darīs mazāk atkarīgu no citiem, varbūt tu sajutīsi pati sevi un arī uz citiem spēsi paraudzīties mīlošākām acīm. Man personīgi tas ir stāsts par to, ka tur, aiz loga, ir miljoniem brīnumainu skatu, ļoti skaista īstenība. Tad kāpēc es turu logu aizbultētu, aizkarus aizvilktus?

Kam ir jāiziet cauri, lai sevi sāktu iepazīt? Un vai tas tomēr nav pārāk sarežģīts uzdevums, kad apkārt ir tik daudz pienākumu, tik daudz lomu?

Man nav ilūziju par to, ka sievietei šajā laikā būt un izspraukties cauri ar savu patieso, bieži vien atspārdīto un nonicināto es ir ļoti grūti. Kamēr viņa iziet cauri visiem informācijas blokiem – pieredzei, stereotipiem, paiet ilgs laiks, un bieži vien ir tā, ka paātrināti no tā var izkļūt tikai ar kādu īpaši sāpīgu atgadījumu viņas dzīvē, piemēram, šķiršanos vai izteiktu laimes sajūtu, kas rodas, īstenojot sevi savā aicinājumā, radot bērnu vai kā citādāk. Taču risinājums tikai viens –

ja nejūtos komfortabli tajā stāstā, kur esmu, vai vēlos to pilnveidot, tad kaut kas ar to ir jādara.

Un jāsāk nevis ar citu pārmācīšanu, bet sevis pašas sajušanu, sataustīšanu visā savā smukumā un melnumā un sapratni, kas man neļauj būt tādai, kāda es patiesībā vēlos būt.

Nebūsim pakaļas – mēs dzīvojam tādā laikā, kāds nekad iepriekš nav bijis, mūsu piekļuves iespējas dažādai informācijai, resursiem, cilvēkiem ir fenomenālas, tādēļ šobrīd tas ir katra cilvēka izvēles jautājums. Vērties vaļā vai turpināt veco dziesmu. Ja vien tevī kaut kas skan un esi gatavs kaut ko ar savu neapmierinātību darīt, tad tev ir visas iespējas un tu nevari teikt, ka dzīve tevi ir apdalījusi.

Tomēr ir tik daudzas sievietes Latvijā, kas savu būtību ir noliegušas, un tai pašā laikā gaida pasaku cienīgu scenāriju savā dzīvē – ar sapņu princi baltā zirgā un visu vēlmju piepildījumu…

Es ļoti ceru, ka sievietes, pirms vispār veido attiecības, saprot, ko tas patiesībā nozīmē.

Attiecības ir vistuvākais veids būt pašam ar sevi, tas ir nebeidzams transformācijas ceļš, kur nepieciešama nebeidzama izaugsme.

To var viegli pateikt, bet jāapzinās, vai būsi reāli gatavs tam, ka neskaitāmas reizes attiecības nomirs un atkal augšāmcelsies. Jāsaprot, vai esi gatavs tādai jēlai atklātībai un vienkāršībai attiecībās ar otru cilvēku. Tas nenozīmē, ka pazudīs brīnums. Nereti mūsu ekspektācijas un pārprastās bērnības pasaku interpretācijas par prinčiem aizved mūs nepareizos attiecību modeļos. Pasakas būtu jāskatās pavisam citādāk – piemēram, Pelnrušķīte, man ir stāsts par to, kā atrast savai dvēselei to savienojumu, kad jūties pilnīgs un īsts. To var dēvēt par dievišķo, par brīdi, kad dvēsele jūtas mājās. Princis ir tikai simbols tam, ka kāds mūs visu laiku aicina celties no saviem pelniem, atrast savu unikālo, karalisko dabu, saslēgties ar Visumu. Taču cauri gadsimtiem mēs šo brīnišķīgo dvēseles padomu esam nonivelējuši līdz burtiskai prinča gaidīšanai. Tad nu tā arī sanāk – gaidi, kad otrs tevī iededzinās dievu. Tā nenotiek, tā pasaka ir tikai par tevi pašu, kā tu sevī rodi spēku piecelties, atrast kliķšķi ar dzīvi, ar īstenību.

Kas tu pati esi kā sieviete, māte, sieva?

Nemitīgi mainīga, ar vienu centrālo asi – es cenšos visu izdarīt pēc labākās gribas un pieņemu, ja man neizdodas. Un man bieži neizdodas, bet tam apakšā ir tīra sajūta, tīra mīlestība, kas mēdz būt arī destruktīva, kurai lien cauri vecas sāpes, neziņa, uztraukumi, taču, ja to spēj vērot no malas, ja spēj šīs lietas izķert un ar tām strādāt, tad viss ir kārtībā. Pilnīgā nekārtībā kārtībā.

Kā tu raksturotu savas attiecības ar vīrieti, ar savu vīru – kur slēpjas jūsu attiecību apzināšanās?

Mans izaicinājums attiecībās ir tas, ka eju pārlieku dziļi. Man visu laiku ir jāmēģina atrast balansu starp vienkāršu būšanu un nemitīgu transformācijas ceļu. Mani virza mana iekšējā balss, bet ir svarīgi nepārvērst otru cilvēku tikai par instrumentu, caur kuru pēti savu ceļu, savu aizraušanos, bet redzēt to, ka viņam savukārt ir viņa paša kaislība, ceļš, ko viņš vēlas attīstīt. Sniegt otram telpu būt. Un tas nebūt nav viegli.

Es teiktu, ka tā ir cieņa – augt abiem kopā.

Galu galā nav jau tādu īsto recepšu – ir tāda taustīšanās, urbšanās cauri un apliecinājuma meklēšana savai augšanai un attīstībai.

Daudzām sievietēm sapņa piepildījums ir kāzu diena. Ko, tavuprāt, šī diena patiesībā simbolizē un kā līgavai tajā nepazaudēt sevi un iekšējo mieru?

Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kas tevi ir atvedis līdz šai dienai. Vai tu esi atklāta savos iemeslos, motīvos? No tā ir atkarīgs arī tavs miers un pilnības sajūta. Es runāju par to fundamentālo pamata miera sajūtu, jo tādā notikumā pa virsu vienmēr būs uztraukums, tā tam ir jābūt, tie taču ir lieli svētki, milzīgs notikums. Taču par pamata mieru runājot – ir sievietes, kuras apzināti savā dzīvē nolēmušas rīkoties nepareizi un nomaskēt kaut ko ar kāzām. Ir ļoti daudz līgavu, kas apzinās, ka precas nepareizas motivācijas vadītas – viņas vēlas to princeses notikumu un kāzas kalpo kā narkotikas – viņas apreibinās uz mazu brīdi. Bet šādā gadījumā no sevis paša izglābt nevar. Fundamentāls nemiers tur būs.  Visām pārējām mana sajūta ir – apzinieties, kas patiesībā ir šī diena un kādos līmeņos tā darbojas.

Kāzu diena ir iniciācijas diena. Kaut kas ļoti nozīmīgs ir beidzies un pāriet jaunā līmenī. Jūs kļūstat par citiem, jūs apņematies kopā augt un radīt.

Un apkārt tam ir vajadzīgi liecinieki – tie, kuri redz un atzīst šo lielo notikumu. Tā jau izsenis ir bijis. Tāpēc līgavai un līgavainim jāsaprot, ka šajā notikumā jāmēģina savienot divas lietas,

tas ir dāvinājums un pateicība ģimenei, tuvākajiem, draugiem, kas jūs tik tālu ir pavadījuši, pateikšanās par to, ka viņi ir jūsu dzīvē. Un paralēli tā ir arī jūsu abu mīlestības svinēšana.

Līgavai un līgavainim pirms kāzām jāsaprot, kas būs tie notikumi un mirkļi, kas paredzēti tikai viņiem diviem un ļaus saglabāt mieru. Iespējams, tas pat nav izdarāms vienā dienā – iespējams vajadzīgas divas dienas ar jūsu pašu mazo rituālu un otra ar lielām svinībām un visām kāzām piederošām izdarībām. Visgrūtākais ir mēģinājums šīs abas lietas izpildīt vienlaicīgi vai arī domāt, ka nu tikai būs lielā diena, kad viss apkārt laistīsties un es varēšu tikai just, neko nedodot. Taču, ja apzinās šos divus līmeņus kāzās un tam sagatavojas, tad tas var pārvērsties lielā kaifā – tādu mirkļu radīšanā, kur jūs no sirds, ar radošumu un mīlestību sakāt paldies ikvienam savējam un koncentrējaties tikai uz viņiem. Un tad tādu mirkļu iespraukšana, kad viss, pofig par visu, mēs laižamies papardēs mīlēties un skatīties viens otram acīs. Un zvaigznēs. Un atkal acīs.