ATPLAUKT PAVASARĪ. MANA GAIDĪBU LAIKA RITĒJUMS

Ķermenis ir mūsu templis. Tajā mājo dzīvības enerģija, neatkarīgi no dzimuma. Šī dzīvības enerģija mutuļo ik dienas un ir pakļauta mūsu domām, sajūtām, esībai dzīvojot. Ar enerģiju mēs katrs spējam radīt.

Es ticu, ka bērna ienākšana divu cilvēku attiecībās ir Dieva dāvana.

gaidibas, bernins, stavokli, ieva florence — Foto: ELĪNA UPMANE

Es nekautrējos teikt, ka Dieva dāvana, jo, manuprāt, jaunas dzīvības enerģijas iemājošana ir kas tik sarežģīts… No malas uz to raugoties, – kas šķietami vienkāršs, bet tomēr, no mana skata punkta raugoties, – sarežģīts. Protams, viedokļi aizvien dalās. Citi, bērniņam piesakoties, vērš uzmanību uz pieredzi un dzīves gājumu, citi – veselību un fizisko sagatavotību. Kāds cits ir pārliecināts, ka liktenī viss ierakstīts… Nebūšu tā, kura kādam piekrīt vai nepiekrīt, bet domāju, ka Sievietei un Vīrietim šajā dzīvē ir dota nenovērtējama dāvana – būt par jaunas dzīvības radītājiem. Un es izmantošu vārdu radītāji, jo latviešu valodā saka: “Mēs kļūstam par Vecākiem bērnam” – vārds “vecāki” man personīgi neko neizsaka. Bijām jaunāki, tagad esam vecāki. Esam kas būtiskāks jaunas dzīvības radīšanā. Radītāji, mācītāji, sargātāji.

Ziņa par to, ka esmu stāvoklī, man bija neaizmirstama. Sajūta, ka esi viens no tiem zaļajiem, tik tikko izdīgušajiem pavasara pumpuriem uz kaila zara. Tik daudz enerģijas, lai augtu, bet vēl jāgaida katras dienas saules gaisma. Sākums man bija negaidīti pārsteidzošs. Biju dzirdējusi, ka mēdz būt slikta dūša, bet nekad nebiju iedomājusies, ka slikta dūša jeb toksikoze var būt tik nopietns pārbaudījums jau pirmajos mēnešos. Nebiju ne lasījusi, ne arī dzirdējusi, ka kāda mamma būtu par šo stāstījusi plašākam sabiedrības lokam. Kad runāju ar savas ģimenes sievietēm, uzzināju, ka manai omītei toksikoze esot bijusi visu grūtniecības laiku. Spēju vien iedomāties, cik traki tas ir, jo pati jutos kā rūgstošs vīns, kam vēl tik rūgt un rūgt. Šajā laikā viss, par ko spēju domāt, bija tas, ka vairs nekas neattiecas tikai uz mani pašu.

Esmu kā zeme, kurā iekšā dīgst asns un ņem no manis visu, lai spētu augt pretī saules gaismai.

Šī doma mani ļoti mierināja, jo dziļi sevī jutu, ka viss nokārtosies. Tomēr laiks dziedē, laiks pieradina, laiks ir tas, kas var mūs ietekmēt ilgtermiņā. Koncentrējos uz labām domām un silti ņēmu pretī ģimenes atbalstu, ko man sniedza mamma, vīrs ar labiem vārdiem un labām domām. Vīrs šajā laikā bija vislielākais atbalsts. Šīs rūpes ir pelnījušas atsevišķu stāstu.

Dažreiz ar grūtāku sākumu novērtē to, kas ir dots. Mana vasara tā pagāja. Knapi, lielā nogurumā, izsīkumā, bet ar lielu gribu augt un plaukt.

Saule lutināja un apēstie zemeņu kilogrami bija īsts enerģijas avots šajā laikā. Atceros laiku, kad vēl puncī dēls bija tikai zemenītes lielumā. Un tad es, zemeņu laukā lasīdama zemenes, vienu pacēlu pret sauli, pētīju un pie sevis domāju: “Kā gan mēs izaugsim? Kā plauksim? Tik tāls liekas vēl ir ceļš, lai gan ar katru dienu manā puncī tu audz.”

Iestājās rudens un es devos katru pirmdienu gar Gaujas krastu mežiem pastaigās. Daba ir un ir bijusi mana iedvesma vienmēr, un tur es tā no sirds sāku sajust dzīvību, kas aug ar katru dienu manī. Es arī esmu daba, kura sevī nēsā jaunu dzīvību.

Šobrīd es esmu šīs dzīvības vienīgā pasaule.” Apziņa, ka viss, ko es daru, domāju, jūtu, ir tas, kā veidoju jauno dzīvību.

Šī apziņa man deva spēcīgu pamatu, lai nekautrētos skaļi balsī dziedāt visskaistākās savas dziesmas. Apziņa par to, ka dzīvē ir tik daudz, no kā mēs varam atteikties, pie kā sevi esam pieradinājuši ar domām vien tāpēc, ka tā vajag, bet nepaklausījuši savām sajūtām, kas ir pats, pats būtiskākais mūsu pašu likteņa ceļā. Bet šeit – mežs skanēja un manu ķermeni pārņēma silta, silta sajūta, tāda dziļa un patiesa, ka es esmu divi. Ne jau vairs viena ar savām pašas izjūtām, bet kopā ar kādu, kopā tik ļoti, ka katrs mans sirdspuksts atbalsojas otrā.

Katra mana vibrācija ievibrē jauno dzīvību, kas manī aug. Neparasti pārsteidzoši un reizē baisi. Kāpēc baisi? Jo apjaust ko tādu pat īsti nevar. Ir sajūta, ka esi tādā apvalkā vai aizsargā. Kā pasaule, ko no apkārtējā kosmosa sargā vēl viena sfēra. Un mirdzums, gluži kā Halo efekts, iet pa priekšu tev pašam. Tu esi divi un no šī brīža būsi vienmēr. No tevis ņems visu, kas nepieciešams. Un būs jādalās ik dienas.

Dzīvības spēks, ko jūti, ir neiedomājams.

Manā vēderā aug cilvēks. Viņam ir dvēsele. Jau! Iedomājies? Viņš jau ir. Nav tā, ka cilvēks ar savu dvēseli rodas tikai tad, kad piedzimst, – viņš ir jau mātes vēderā. Un es esmu šī cilvēka visums un mājas. Mēs esam viens vesels un turpmāk mana dzīve būs īsta, jo neatļaus vairs atkāpes no patiesās sevis būtības un tā, kāda es esmu, to dzīvojot.

Atnāca ziema tik balta, tik pilna, – gluži kā jutos es. Piepildīta ar dzīvības spēku, jaunu gribu, mieru un labsajūtu. Nekad dzīvē nebiju jutusies tik līdzsvarota un patiesa, atklāta un atvērta pasaulei. Runāju ar sauli, jūru, debesi zilo un bērniņu par visu, kas man būtisks, un ieklausījos jūras dziļajās ūdens šalkās, kuras man čukstēja dēla vārdu – Leonards.

Iestājās pirmais pumpuru laiks – pavasaris, un es gaidīju, kad vēršos vaļā un plaukšu. Ziedēšana ir skaista, bet reizē ļoti sāpīga. Un tāda ir mana dzemdību pieredze. Kad nāci šajā saulē, pirmo reizi dzirdot tavu balsi, es raudāju no tik lielas laimes, un raudu arī tagad, rakstot šo, jo nekas, nekas nevar būt tik satraucošs un reizē liels, kā jaunas dzīvības pieredzēšana.”

“Skat, tavs dēls Leonards “, ārsta vārdi, un bērniņa raudas, kad viņš tika noguldīts uz manām krūtīm, sekundē rima. Viņa elpa tapa par manējo. Es skūpstīju viņa rociņas, galviņu, skūpstīju savu bērniņu, un manas asaras turpināja birt. Esi sveicināts šajā saulē, Leonard! Es uzplauku, un gaisma – mīlestība, ielija manī kā pirmais pavasara lietus, veldzējot krāšņos plaukstošos ziedus.

Tagad turu tevi rokās savās un mūsu pasaules ir satikušās. Pasaule pasaulē. Mīlu tevi bezgalīgi.

Raksta autore: IEVA FLORENCE-VĪKSNE

Foto: ELĪNA UPMANE, ROBERTS ĀBOLTIŅŠ

Lasi Ievas Florences sleju:

Lasi arī:

KĀZAS GAIDĪBU LAIKĀ – PAR KO PADOMĀT UN, KAM GATAVOTIE S

KĀDU KĀZU KLEITU IZVĒLĒTIES LĪGAVAI GAIDĪBU LAIKĀ?

Citi Raksti

LATVISKĀS KĀZĀS BŪTISKS IR PROCESS UN TĀ VIENGABALAINĪBA

ATSAUKSMES PAR JAUNO KĀZU GRĀMATŽURNĀLU “LĪGAVĀM”

LĪGAVAIŅIEM: KUR PASLĒPT GREDZENU PIRMS SADERINĀŠANĀS?

TAVS ZELTS – ACU VESELĪBA. KĀ OPTOMETRIJAS JAUNĀS TEHNOLOĢIJAS VAR PALĪDZĒT

Inventāra un dekorāciju noma kāzām

VECMEITU BALLĪTES IDEJAS

patīk

profils

izvēlne

augšā

Vecākiem

Pašizaugsmei

Kāzu Stāsti

Veikals

Esi pakalpojumu sniedzējs?

Par mums

Sazinies ar mums

Populārākie raksti