Vēstulei ir pieskāriena spēks. Sajūtas vada roku, un uz papīra piezemējas izsvērti un izjusti vārdi, kam pēcāk
pieskarsies vēstules adresāts - ar savu skatienu, ar savu domu un roku. Vēstule ir laiks un uzmanība, kas veltīta
konkrētam cilvēkam un tikai viņam - gandrīz tā, it kā tu stāvētu ar cilvēkiem piepildītā telpā, bet skatītos vienīgi
uz viņu. šajā gadījumā skatīšanās vietā top vēstule. Rakstisks skatiens, rakstisks pieskāriens, liecība par laiku,
vietu, sajūtām - vēstules radīšanas akts.
Vēstule, īpaši mīļoto cilvēku starpā, dod neskaitāmi daudz „žanru” iespēju.
Protams, tie var arī pārklāties, bet, rakstot vēstuli, var koncentrēties arī vienam no tiem, piemēram, rakstīt
vēstuli kā atzīšanos, vēstuli kā pateicību, vēstuli kā atmiņu izlasi, vēstuli kā apceri par (gaidāmu) notikumu,
vēstuli kā iespēju pateikt to, kam sarunās nav atrasts ne laiks, ne vieta, ne īstie vārdi.
Ikdienas rūpes un skrējiens bieži vien pagrūž malā sajūtu, ka otram jāpasaka vissvarīgākais. Nav piemērota brīža.
Varbūt vēlāk, varbūt rīt. Vēstule ar roku ir brīnišķīga iespēja to izdarīt: apsēsties un nokoncentrēties sajūtai,
cik svarīgi ir tas, ka esat kopā, ka esat viens otru atraduši, satikušies un ka turpināt meklēt saskares punktus un
viens otru iepazīt. Reizēm ir tik vien kā jāpasaka tas, ka tevi redzu un jūtu, es esmu (un arī turpmāk vēlos būt)
tavas dzīves liecinieks.
Lūdzu, esi tāds arī manai dzīvei. Atzīties par lietām, kuras vistuvākajā cilvēkā novērtē visvairāk - pat šķietami
vienkāršām, tomēr, iespējams, tev vienīgajai zināmām un sajustām.
Kāds īpašs skatiens, žests, atgriežoties mājās no darba vai kopīgi izbraucieni, kāda rakstura īpašība? Kas viņu
padara par viņu? Kas tevi padara par tevi? Kas tevī mainījies, kopš esi satikusi viņu? Ir cilvēki, kuri maina mūs uz
visiem laikiem. Padara mīlošus, mīlamus, iekšēji bagātākus, arī trauslus. Trauslākus, jo ir bail pazaudēt.
Pateikšanās ir viena no svarīgākajiem un maģiskākajiem attiecību balstiem.
Vārds „paldies” liek mums justies novērtētiem, vajadzīgiem. Mūsu devums un pūles ir pamanītas, saprastas.
Ir vērts ieguldīt vēl. Vēstulē var pateikt lielāku un neikdienišķāku paldies. Ne tikai par to, ka nopirkti produkti
vakariņām vai iznesta miskaste, kaut arī tas ir svarīgi, bet arī par to, ka vienkārši esi. Esi blakus, kad visvairāk
vajag. Esi blakus, kad aptrūkstas spēka. Ka tava klātbūtne un apskāviens mani atjauno, pārrada, dod enerģiju.
Pateikties par būtisko - par kopīgu ceļa gājumu, laika un telpas dalīšanu, kopīgām vērtībām, sarunām, klusumiem,
sapratni, trakumu un mieru.
Vēstule ir arī skaists notikums un veids, kā iemūžināt un atminēties kopā piedzīvoto - skaistos mirkļus,
piedzīvojumus, iepazīšanos, pirmos randiņus, izšķirošos brīžus (kad es sapratu, ka šis ir pa īstam un nopietni),
pirmo kopīgo ceļojumu.
Varbūt izveidot personīgo notikumu izlasi - skaisti, ja to vēstules formātā izdara abi un tad var pārrunāt un
salīdzināt, kuri katram likušies līdz šim skaistākie kopā piedzīvotie dzīves mirkļi. Izcelt skaisto, padarīt to vēl
vērtīgāku, papriecāties ilgāk un iedvesmot vienam otru jauniem, līdzīgi vērtīgiem un pacilājošiem notikumiem,
uzzināt, kas otram tajos bija svarīgs un baudāms. Atcerēties, piefiksēt, nepalaist tik ātri prom šai straujajā
dzīves mirklī.
Gaidīt notikumu reizēm ir tikpat lieli svētki kā pats notikums. Satraukums pirms. Iekšēja vētra. Vēstule ir iespēja
dalīties savā satraukumā, izstāstīt, no kā ir bail un ko nekādā gadījumā negribas palaist garām. Dalīties domās un
iedomās par notikumu: kādu to gribas, kas ir svarīgi un kāpēc. Iedziļināties gaidāmajā notikumā un sevī, to gaidot.
Savās emocijās, mainīgajos noskaņojumos, iztēles lidojumā.
Ko no šīm sajūtām gribas paturēt un ko - palaist vaļā? Varbūt otrs var palīdzēt? Varbūt otrs nenojauš... Velkot
vārdus uz papīra - citu pēc cita, dalīties savās iekšējās atklāsmēs, gaidās. Atklāties otram, izveidojot savu
emocionālo pašportretu, savu gaidīšanas laika pašportretu.
Klusums ir skaists vien tad, ja tas nav ieildzis. Pasacīt ir svarīgi. Reizēm kautrējamies pateikt kaut ko ļoti, ļoti
svarīgu. Vēstule ir iespēja izrunāt, pateikt, atrast savām ilgām vārdus, nosaukt vārdos savas sajūtas un arī šaubas,
dot telpu un laiku savām domām. Atklāties. Cerēt, ka otrs uzminēs, var izrādīties ilgi un veltīgi. Papīrs un tinte
var kalpot par tiltu, kas sakārtos neizrunāto, nepateikto, kaut ko, kas alkst izrauties. Ar roku rakstīta vēstule ir
žests, ko neaizmirst. Tas ir personīgi, pilnīgi un gandrīz pārpasaulīgi.
Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītiet sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā.
Lasīt vairāk
Piedāvājam dažādus efektīvus risinājumus, lai padarītu jūsu darbu vienkāršāku. Vēlaties vairāk informācijas? Sazinieties ar mums, aizpildot kontaktu formu, un, mēs ar Jums drīz sazināsimies.
dalīties
