DEKORATORE BAIBA PRINDULE-RENCE: TĀ BIJA LAIMĪGA, BET NE LAIMĪGĀKĀ DIENA MANĀ MŪŽĀ!

DEKORATORE BAIBA PRINDULE-RENCE: TĀ BIJA LAIMĪGA, BET NE LAIMĪGĀKĀ DIENA MANĀ MŪŽĀ!

Dekoratore un LNT raidījuma Jauna telpa vadītāja Baiba Prindule-Rence jeb Mazā Feja šoruden kļuva par sievu savam vīram Agrim. Viņa pati atzīst – pēc astoņu gadu ilgas draudzības tas bija loģisks un saprotams turpinājums. Tomēr Baiba nav viena no tām līgavām, kas kāzu dienu sauc par laimīgāko un skaistāko dienu viņas mūžā. Laimīga bija, jā. Skaista arīdzan, bet daudz laimīgākas un skaistākas vēl tikai esot priekšā.

Kā jūties no draudzenes kļūstot par sievu?

Manuprāt, šis bija tik loģisks un saprotams solis pēc astoņu gadu ilgas draudzības. Es arī pēc visa šī trakuma savu draugu tā arī saucu – par draugu. Es patiešām neesmu viena no tām līgavām, kas var teikt, ka kāzu diena bija laimīgākā diena manā mūžā.

Man liekas, ka cilvēki kāzu dienai uzliek tik augstas ekspektācijas, ka beigu beigās baidās pateikt, kā bija patiesībā.

Visi automātiski pieņem, ka tā ir tava laimīgākā diena mūžā un šis sarunu temats ir slēgts. Gluži tāpat kā neviens nevēlas runāt par mīlēšanos kāzu naktī. Tā neapšaubāmi ir forša diena, bet es nezinu, vai tas viss, kas ir tajā – vecāku apjukums, tas, ka visi no tevis kaut ko gaida un citas lietas, var to padarīt par laimīgāko dienu.

Skaties no kuras puses gribi, bet, ja tu taisi lielas kāzas, tā nekad nebūs diena tikai tev.

Tā būs diena visiem. Tādēļ domāju, ka viesiem šī diena bija pat laimīgāka, kā mums. Esmu jau teikusi, ka pirmskāzu laiks jeb sagatavošanās notikumam man šķita daudzreiz skaistāks, kā pati diena. Sagatavošanās jau neietver tikai kleitas atrašanu un citas praktiskas lietas. Tā ir tavu vecāku sagatavošanās, ka viņu meita kļūs par sievu. Galu galā tā ir pašas apzināšanās sajūta, ka tas notiks. Nenoliedzami kāzu diena paskrien ļoti ātri. No šodienas prizmas raugoties, man šķiet, ka man jau daudz ātrāk vajadzēja visam šim iziet cauri, lai saprastu līgavas, ar kurām strādāju. Es savā kāzu dienā biju ļoti apjukusi un tagad zinu, kā līgavas jūtas.

Kā jūs nonācāt līdz savam kāzu konceptam un stilam?

Mūsu kāzās tāda atsevišķa koncepta vai stila nebija, vismaz uzrakstīts vai izdomāts nebija, bija tikai process, kura laikā viss tapa. Savām kāzām pievērsos nedēļu pirms 24. septembra, jo esmu dzelžaini pārliecināta, ka visu var izdarīt arī ātri un koncentrēti. Es, protams, nerunāju par pamatlietām – vieta, ēdiens, mūzika, foto, kūka, bet visas pārējās detaļas radās septiņās dienās.

Aizvedu uz Nītaures dzirnavām visas savas mīļākās lietas un augus no savas noliktavas. Un tā tas radās – zaļais ar melno, tāda kā siltumnīca zem zvaigznēm.

Lai arī esmu dekoratore, man tomēr saturs ir daudz svarīgāks par formu. Mūsu kāzās nebija vakara vadītāja, jo man jau kopš bērnības bija skaidrs – manās kāzās nebūs neviens, kas no manis novērsīs uzmanību. Jau pēc kāzu ceremonijas, braucot uz svinību vietu, manī iezagās neliela panika – ko mēs darīsim, ko teiksim, kā iepazīstināsim visus ar visiem. Mirkli pirms iebraukšanas viesu nama teritorijā ātri pārrunājām vakara plānu, mutiski pirmo reizi izmēģinājām savu pirmo deju. Pie sevis nodomāju – klasiski! Mēs. Mēs vispār tādi zīmīgi esam. Dzimuši vienā dienā, es esmu tikai pāris stundas vecāka. Precējāmies manu vecāku kāzu jubilejas dienā. Un Agra vārda dienā. Tieši tāda bija mūsu kāzu diena – lielas svinības.

Cik viegli vai tieši otrādi bija noorganizēt šīs lielās svinības, ja ikdienā tik labi pārzini kāzu idustriju?

Laikam nebūšu objektīva, atbildot uz šo jautājumu, jo man patiešām šķita, ka viss bija viegli. Es varētu teikt, ka man bija īstie cilvēki un partneri blakus, bet tai pat laikā es zinu, ka pietiekami daudz pudu sāls esmu izstrēbusi citu pāru kāzās, lai zinātu, ko varu un nevaru pati. Kas atmaksājas un kas nē. Ko vajag un ko nevajag. Protams, nebija viegli saprast, kā es gribu izskatīties. Nevarējām izdomāt ne pirmo deju, ne saturu vakaram, bet tajā pašā laikā es zinu, ka mums ir fantastiski draugi un ģimene, kuri no mums negaida šovu un pārsteigumus. Ikdienā esam tik ļoti daudz iesaistīti citu projektos, darbos un reklāmās, ka kopā ar savējiem sanāk būt maz,

tāpēc mūsu kāzas bija laiks, kad vienkārši bijām kopā. Un patiesi – tā līdz asarām kopā.

Kas tev pašai personīgi bija visvairāk atmiņā paliekošais mirklis no jūsu kāzām?

Es gribētu teikt, ka tā ir virkne notikumu ar mazām un smieklīgām detaļām. Agris uz kāzu sagatavošanās laiku man bija noīrējis mazu, melnu Mini cooper, kas ir mana neizmērojamā sapņu mašīna, kura savu nelielo gabarītu dēļ nekad nebūs mūsu ģimenes īpašumā. Visu nedēļu nobraucu un saprotu, ka pa visiem zemes ceļiem, kuri ir jāmēro līdz kāzu un svinību vietai, mani šis mazais auto tā šūpo, ka ir šķērma dūša. Protams, tā notiek arī pašā kāzu dienā. Es uz baznīcu pati braucu ar melnu, vecu Mini cooper. Pie baznīcas sapratām, ka vedējmāte netiek ārā, jo saplīsušas durvis, tā nu abas kāpām ārā pa manu pusi. Savukārt, kad baznīcā bija jādzied dziesmas, mūsu vedējtēvs bija sajaucis lapiņas un dzied citu dziesmu, Agris blakus sāk trīcēt, domāju viņam auksti, izrādās, ka viņš vienkārši klusi smejas.

Izklausās, ka kāzu diena bijusi pilna nestandarta notikumiem un dažādām emocijām…

Noteikti! Visu nakti dejojām katrs savā ritmā un orbītā. Tās nebija nekādas saldas pārīšu dejas, bet gan trakas rituālas kopā būšanas dejas. Mans tētis vēl piecos no rīta dancināja manas draudzenes un dīdžejs no dejuplača atrāvās tikai, lai pārliktu dziesmu. Vārdu sakot,

diena dzīvoja pati – mēs to vienkārši baudījām. Tā bija tāda mazliet nesaprotama un haotiska un noteikti viena no ātrākajām dienām manā mūžā. Pavisam atšķirīga – un tas ir pats labākais.

Manas kāzas bija tādas, kā es to gribēju. Un es apzināti saku – manas kāzas. Esmu droša, ka Agris būtu daudz priecīgāks, ja mēs nebūtu iztērējuši tik daudz naudas un tā vietā aizbrauktu kādā tālākā ceļojumā. Es tiešām darīju visu sev un izdzīvoju savas vēlmes un zināju, ka, ja man patiks, tad patiks arī viņam. Un man pašai patika. Vēl iepriekšējā vakarā līdz pusnaktij gatavojāmies, dekorējām un es vispār nebiju nogurusi. Biju priecīga.