Jo mēs tajās esam iegājuši, nemīlot sevi. Nepazīstot sevi. Un pieņemot lēmumus, kas nav balstīti mūsu autentiskumā.

Attiecības ir godīgas tad, kad izvēlamies partneri mīlestībā un cieņā, un esam ļāvuši viens otram iepazīt savas visdažādākās šķautnes. Kad nekrājam sevī aizvainojumu vai dusmas, bet godīgi, atklāti un ar cieņu dalāmies redzējumā un sajūtās. Kad nebēgam no sevis, bet ļaujam sev nomest dzīves laikā iegūtos aizsegus, aiz kuriem noslēpusies patiesā, autentiskā identitāte. Kad zinām, kas esam un ko sagaidām no dzīves. Kad esam atklāti par savām gaidām. Kad ejam dziļumā.

Patiesa mīlestība neprasa, ka kāds aizpildīs mūsu tukšumus, nepilnības vai radīs laimi

Saka, ka vispirms jāiemīl sevi un tikai tad varam mīlēt citu. Pārbaudīts. Notestēts. Tā patiesi ir. Jo visupirms jāiemīlas sevī un dzīvē. Ikdienas niekos. Tajā, kā pa logu iespīd saules stari balti sniegotā dienā. Tajā, kā aizgrābjoša mūzika izraisa zosādu. Tajā, kā ūdens plūst pār ādu un to glāsta. Un tieši tā var mācīties sevis un dzīves mīlestību – caur šīm “parastībām” pieradinot sevi izjust vieglumu, maigumu un baudu. Mīlestība sākas iekšpusē, nevis ārpusē. Tevī pašā.

Kopš vien cilvēkam ļauts pašam izvēlēties savu partneri (nevis vecāki vienojās, lai saglabātu ģimenes naudu un statusu sabiedrībā), esam sagaidījuši, ka partneris mūs padarīs laimīgus. Bet – tas nav viņa pienākums! Jā, ir gaužām aplami būt attiecībās, kur partneris tevi padara nelaimīgu, bet sagaidīt no otra atbildību par tavu paša laimi arī ir aplami.

Pašam būt nelaimīgam un neapmierinātam un sagaidīt, ka kļūsi laimīgs, kad izveidosi attiecības, ir negodīgi. Tā ir atbildības novelšana no sevis, neadekvātas gaidas no partnera, un rezultātā – garantēta vilšanās un krahs. Tās ir iedomas, par kurām jūs neesat vienojušies.

Kamēr nemīli pats sevi, īstu mīlestību, ja arī tā sastapta, ir viegli pazaudēt. Šādā stāvoklī vairāk redzam ilūziju un gaidu plīvuru, nekā reālu cilvēku aiz tā. Savukārt, kad mīlam sevi, cieņpilni apzināmies savus spēka punktus un savus trūkumus, protam novērtēt un pieņemt tos arī otrā. Attiecībās ienāk cilvēcības aspekts. Patiesa sastapšanās ar īstu mīlestību notiek tad, kad esi iemīlējies pats sevī. Tu radi tā, kā vēlies un to, ko vēlies, un negaidi, ka to tavā vietā izdarīs kāds cits.

Neprasme sevi mīlēt nes līdzi daudz aplamību. Viena no tām – upurēšanās attiecībās. Attiecībās ir jāatrod kompromisi un kopsaucējs, nevis jāupurējas. Cik greizi, ka mēs ilgstoši esam sevi tik ļoti necienījuši un nemīlējuši, ka atteikušies no tā, kas mūs patiesi aizrauj un ko patiesi vēlamies dzīvē pieredzēt, tikai tādēļ, lai izpatiktu kādam citam. Bet vai tam kādam citam tavu upuri vajag? Nē, tā atkal ir ilūzija. Nevienam nevajag tavu nelaimīgumu. Nevienam nav jākļūst par to atbildīgam. Ja mīlestība tev prasa pamest sevi, tad zini… tā nav mīlestība. Un tad, kad tu mīlēsi pats sevi, tu nekad neizplēsīsi sevī tukšumu.

Lasi vairāk: Apzinātas attiecības

Kad sāpes atkārtojas no vienām attiecībām citās, tu esi izvēlējies paternu, nevis mīlestību

Mēs izvēlamies pazīstamo, nudien. Un arī tas notiek tad, ja nepazīstam sevi un identificējamies ar noskatītiem attiecību modeļiem un bērnības traumām. Paterni rodas no tā, ko esi redzējis bērnībā, no vides, kurā esi audzis un veidojies, no mantotajām pārliecībām un no bailēm būt vienam vai nemīlētam. Tiek uzlikta maska, bet pirms to uzlikt – spēlēta minēšanas spēle “kāds es būšu derīgs, pieņemts un mīlēts ar šo partneri”. Partneri mainās, bet spēle paliek tā pati. Nekas no šī nav mīlestība. Un patiesībā arī kino un sirdi plosoši romāni ir sadraņķējuši mīlestības atainojumu. Arī tie parāda to sāpīgo, netveramo “mīlestību”, pēc kuras jādzenas pakaļ, lai to nopelnītu, pēc kuras jāalkst un kura liek ciest. Patiesā mīlestībā mēs jūtamies droši. Mēs jūtam, ka esam mājās, nevis cīņas un sevis pierādīšanas karalaukā. Kaislība ir aizraujoša, bet ne ilgtermiņā laimīga.

Mainies tu pats, nevis pieprasi no partnera

Ideālajā pasaulē mēs viens otru satiktu un pieņemtu tādus, kādi esam. Reālajā veselīgajā – cieņpilni pieslīpējamies, saglabājot individualitātes un neatsakoties no saviem sapņiem. Reālajā toksiskajā – vainojam otru un cenšamies par visām varītēm mainīt. Un ja viņš nemainās, saucam par ļaundari.

Kad tu pārstāj gaidīt, ka otrs mainīsies, ieraugi, ka katrās attiecībās ir paslēpts dārgakmens, kas paredzēts tieši tev – lai tu atklātu sevī šķautni, kam vajadzīga dziedināšana, izsāpēšana un sakārtošana. Un var būt, ka tieši tās attiecības, kurās jau esi, ir tavas sapņu attiecības, kuras mainīsies tev līdzi, kad sāksi darbu pret sevi. Bet uzmanīgi – dažkārt mēs normalizējam pāridarījumus, attaisnojot varmāku un vainojot sevi. Raugies uzmanīgi.

Dzīve nav kaut kas, kas notiek pats par sevi. Konkrētās attiecības nenonāk tavā dienas kārtībā nejauši. Dzīve atsaucas tavām domām, jūtām un darbībām. Tu to radi. Tu radi dzīvi. Un kad tu izvēlies paraudzīties iekšpus, nevis ārpus, mīlestība pārstāj būt smaga un grūta.

Kurš gan atzīs pats sev, ka rada nelaimīgas attiecības? Jā, ar prātu jau mēs tādas neizvēlamies, tas nenotiek apzināti. Tieši tādēļ tik būtiski strādāt ar savu apzinātību, ar to, ko izvēlamies, ko pieļaujam un kā reaģējam. Ar to, cik ļoti ticam paši savam spēkam radīt.

Kas slikts notiks, ja attiecībās kļūsim godīgi?

Patiesi – cilvēka uzvedība ilgstoši ir bijusi tāda, it kā kļūstot patiesam un atklātam, notiks kas slikts. Bet iedomājies, cik muļķīgi ir, ja ikviens izliekas! Ja partnerim, kam sabozta seja, tu pajautā, kas noticis, viņš aizkaitināti atbild: “Nekas!” Un tu jautā otrreiz, un saņem tieši to pašu atbildi, ko pirmoreiz. Tikmēr aizvainojuma grauds aug aizvien lielāks, līdz taps par augļiem, kas jānovāc, lai tie nesāktu pūt pie sava radītāja. Cik nejēdzīgi ir pielāgoties otram, noliedzot savas patiesās vēlmes – un vienlaikus ar sevis noliegšanu mēs noliedzam arī partneri, līdz ar to – pielāgojamies pašu prātā izgudrotai fantāzijai.

Bet vai zini – kļūt godīgam ir uzdāvināt sev brīvību. Ne jau no partnera. Dzīves garšas brīvību, dzīves un attiecību dziļuma brīvību. Jo, kamēr godīgi neesam, tā pa virspusīti vien peldam. Un baigi interesanti jau tas nav.

Tad kā tur nokļūt – godīgajās attiecībās?

• Iemācoties būt godīgam pret sevi. Kad veic izvēli, pajautā sev, ko tu pa īstam par to domā. Ko tu domā, ja nomet tavā prātā radušās citu gaidas; citu patiešām izteiktās ekspektācijas un sabiedrības stereotipus.
• Jā, sākotnēji tas nav viegli. Sāc maziem solīšiem.
• Ja grūti noteikt savas patiesās vēlmes, ieklausies savā superrīkā – ķermenī. Ķermenis saka priekšā; tas pastāsta ātrāk un patiesāk, nekā prāts.
• Nesteidzies jaunās attiecībās, kamēr neesi izpratis, kā nokļuvi iepriekšējās un ko tajās iemācījies. Nodefinē – kādēļ tev ir vajadzīgas jaunas attiecības. Kādu pienesumu tās radīs.
• Trenējies ikdienā būt cieņpilni patiess. Jebkurās attiecībās, ne vien romantiskās.
• Nejauc to ar necieņu.
• Ja esi attiecībās – mācies sevi izstāstīt. Tāpat – mācies uzklausīt un sadzirdēt.
• Racionāli nodali sevi no emocijām. Esi kā vērotājs, kas emociju izdzīvo, bet nekļūst par to. Ielūkojies dziļāk – no kā dzima šī emocija?
• Neveido ilūzijas par partneri. Ne labas, ne sliktas. Ja par ko šaubies – atklāti pajautā.
• Mīli sevi un otru. Mēs visi esam cilvēki. Visi mācāmies, kļūdāmies un kopā augam.

Lai top!

Raksta autore: Ieva Simanoviča