Ieraksts šķita noderīgs? Dalies ar to savos sociālajos tīklos. Lai dalītos, izvēlies sev ērtāko sociālo tīklu platformu.

Mīlu, bet vairs neiekāroju

Mīlu, bet vairs neiekāroju

Mīlestība ir silta, tā rada drošības sajūtu – kopīgas brokastis svētdienas rītā, uzticamība un atbalstošs plecs, pie kura pieglausties. Tā ir sajūta, ka esi mājās – ne tikai vietā, bet visā savā būtībā kopā ar šo cilvēku. Mīlestība nomierina. Tā saka: “Es esmu tepat, tev blakus, tu esi drošībā.”

Bet iekāre… iekāre ir pavisam cita veida valoda.

Tā ir kaisle un dzirkstele, kas kā elektrība atmodina tavu ķermeni. Skatiens, kas uz mirkli aiztur elpu. Pieskāriens, kas nav tikai maigs – tas ir apzināts. Iekāre nevis nomierina, bet pamodina. Tā liek justies dzīvai, pulsējošai, sievišķīgai līdz kaulam.

Taču ilgstošās attiecībās šīs divas enerģijas ne vienmēr iet roku rokā. Bieži vien mīlestība aug, kļūst dziļāka, stabilāka, spēcīgāka. Bet iekāre… tā var kļūt klusāka. Ne pazust pavisam, bet atkāpties. Izšķīst starp pienākumiem, nogurumu un ikdienas rutīnu.

Un tad kādā brīdī tu attopies ar šo sāpīgo domu, ko skaļi pat negribas teikt: “Es joprojām viņu mīlu. Bet vai viņš mani vēl iekāro? Vai es pati vēl jūtos iekārojama, garšīga, kaislības, dzīvības enerģijas pilna?”

Šis nav stāsts par to, ka mīlestība būtu pazudusi. Tieši otrādi. Tas ir stāsts par to, kas notiek, kad mīlestība paliek, bet dzirkstele sāk dzist. Un par to, vai kaisli var atgriezt nevis ar drāmu un krīzi, bet gan apzinātību, drosmi un jaunu tuvību. Jo pat visdrošākajās attiecībās sieviete vēlas ne tikai būt mīlēta. Viņa vēlas tikt iekārota.

Kaut kas ir mainījies… Vai mīestība ir pazudusi?

Mīlestība joprojām ir te – mierīga un klātesoša. Tā parādās rūpēs, kopīgos plānos par nākotni, viņa rokās tu jūties drošībā. Bet vai ar to pietiek?

Iekāre nav mierīga. Iekāre ir spriegums starp diviem ķermeņiem. Tā ir elektrība, kas uzplaiksnī pat nejaušā pieskārienā. Un ilgtermiņa attiecībās šī elektrība bieži tiek apmainīta pret stabilitāti. Sākumā jūs viens otru atklājāt. Viss bija jauns. Nepierasts. Mazliet nezināms. Tajā bija risks, un risks rada adrenalīnu. Bet, kad dzīve kļūst paredzama, arī ķermenis pārslēdzas drošības režīmā.

Un drošība ir skaista. Tā ļauj atslābt. Tā ļauj uzticēties. Taču tajā pašā laikā drošība var noņemt spriegumu, kas baro iekāri. Un tad tu pēkšņi saproti – viņš mani mīl, bet vai viņš uz mani vēl skatās tā, kā agrāk? Vai viņa rokas vēl atceras to nemieru? Tas nav stāsts par attiecību beigām. Tas ir stāsts par to, ka mīlestība un kaisle ir divas dažādas enerģijas. Un vienai no tām ir vajadzīga apzināta atmodināšana.

Foto (pa labi): MARINA MILODOVSKA

Sievietei justies iekārotai ir emocionāla vajadzība, nevis kaprīze

Sieviete nevēlas būt tikai mīlēta. Viņa vēlas būt gribēta. Ne tikai kā mamma. Ne tikai kā partnere, kas organizē ikdienu. Bet kā īsta sieviete – ar visu ķermeni, ar smaržu, ar skatienu, kas spēj aizdedzināt. Kad sieviete nejūtas iekārota, tas nav tikai par seksu. Tas ir par redzamību. Par to, vai viņas sievišķība vēl tiek pamanīta. Vai viņas klātbūtne izraisa dzirksti. Mēs bieži sev sakām – nevajag pārspīlēt, tas taču nav galvenais. Bet ķermenis zina patiesību. Iekāre ir apstiprinājums tam, ka tu esi dzīva, pulsējoša, pievilcīga un seksīga. Tā nav kaprīze. Tā nav ego barošana. Tā ir emocionāla un bioloģiska vajadzība.

Kad šīs sajūtas pietrūkst, sieviete sāk šaubīties. Par savu ķermeni. Par savu pievilcību. Par savu spēju iedvesmot. Un reizēm pietiek tikai ar vienu skatienu – īstu, klātesošu, izsalkušu, lai atgādinātu: tu joprojām esi iekārojama, un es tevi gribu.

Un kur paliek kaisle, kāpēc tā norimst?

Kaisle mīl noslēpumainību. Tā barojas no attāluma, no neparedzamības, no nelielas spriedzes.

Toties ikdiena dara pretējo. Mēs redzam viens otru nogurušu, aizkaitinātu, bez kosmētikas, bez maskām. Un tas ir skaisti – tā ir īsta tuvība. Taču iekāre nav tikai tuvība. Tā ir arī distance. Kad viss kļūst pārāk pazīstams, smadzenes pārstāj reaģēt ar to pašu dopamīna vilni kā sākumā. Nav vairs “medību” sajūtas. Nav nezināmā.

Turklāt stress ir viens no lielākajiem libido ienaidniekiem. Ķermenis, kas dzīvo spriedzē, nealkst pēc baudas – tas alkst pēc izdzīvošanas. Un tas viss ir normāli. Kaisles norimšana nenozīmē, ka attiecības ir salūzušas. Tas nozīmē, ka attiecības ir pārgājušas citā fāzē.

Jautājums nav, kāpēc tā notika? Jautājums ir – vai mēs esam gatavi apzināti atgriezt spriegumu, rotaļīgumu un to mazliet bīstamo dzirksti?

Kur ir problēma? Viņā, manī vai dinamikā starp mums

Ir jau viegli domāt – viņš ir mainījies. Vai arī – ar mani kaut kas nav kārtībā.

Bet bieži vien problēma nav viens cilvēks. Tā ir dinamika. Attiecības ir kā deja. Ja viens sāk kustēties citādi, arī otrs pielāgojas. Ja viens kļūst kritiskāks, otrs atkāpjas. Ja viens jūtas nepieņemts, viņš aizveras. Un reizēm sieviete, kura nejūtas iekārota, neapzināti sāk izstarot sāpi, vilšanos vai aizvainojumu. Vīrietis to sajūt. Un tā vietā, lai tuvotos, viņš distancējas vēl vairāk.

Tas nav ļaunprātīgi. Tas ir aizsardzības mehānisms. Jautājums ir, kādu enerģiju mēs viens otram šobrīd nododam? Jo iekāre reti aug tur, kur valda stress un neizrunāti pārmetumi. Tā aug tur, kur ir drošība un vienlaikus vieglums un rotaļīgums.

Un to rada abi.

Pārmetumos pazūd kaisle

“Tu uz mani vairs neskaties kā agrāk, vai tev sekss vispār nav svarīgs?”, “Es tev vairs nepatīku, vai ne?”

Šie teikumi nāk no sāpēm. Bet tie reti rada tuvību. Pārmetums izraisa aizsardzību. Aizsardzība rada distanci. Un distance nogalina to, ko mēs visvairāk ilgojamies atjaunot. Kaisle nav pavēle. To nevar uzspiest ar ultimātiem vai vainas sajūtu.

Tā rodas no vēlmes. No brīvprātīgas kustības viens otram pretī. Ja saruna sākas ar apsūdzību, otra puse dzird tikai kritiku. Bet, ja saruna sākas ar ievainojamību – “Es ilgojos pēc tevis, man pietrūkst tavu pieskārienu”, tas rada pavisam citu telpu. Vīrietis daudz biežāk reaģē uz patiesu vēlmi, nekā uz pārmetumu. Un reizēm maigums ir daudz spēcīgāks par dusmām.

Intimitāte sākas ārpus guļamistabas

Kaisle nesākas ar izģērbšanos. Tā sākas ar skatienu virtuvē. Ar pieskārienu garāmejot. Ar īsziņu dienas vidū, kurā nav tikai praktiska informācija, bet ir arī apsolījums un varbūt mazliet pikantuma.

Intimitāte ir sajūta, ka jūs viens otru redzat ne tikai kā komandas biedrus, bet kā vīrieti un sievieti.

Kad pēdējo reizi jūs flirtējāt? Kad pēdējo reizi pieskāriens bija patiesi apzināts un ar to īsto sajūtu – “Es tevi gribu”?

Rotaļīgums ir erotikas degviela. Un tas neprasa dramatiskas pārmaiņas. Dažreiz pietiek ar vienu vakaru, kurā jūs neesat vecāki, neesat problēmu risinātāji, bet vienkārši divi cilvēki, kuri reiz viens otru iekāroja līdz elpas trūkumam. Iekāre aug tur, kur ir klātbūtne. Kur telefoni ir nolikti malā. Kur skatieni satiekas bez steigas. Un tas sākas jau ārpus guļamistabas.

Kā runāt par iekāri bez spriedzes

Viss sāk mainīties tajā brīdī, kad tu saki nevis: “Tu vairs…”, bet “Es jūtu…”.

“Es ilgojos pēc tā, kā tu mani agrāk skūpstīji.”

“Man pietrūkst sajūtas, ka tu mani vēlies.”

“Es gribu būt tev tuvāk.”

Šādi vārdi atver, nevis aizver. Saruna par iekāri prasa drosmi, jo tā atsedz ievainojamību. Tu atzīsti, ka tev rūp. Ka tu ilgojies. Ka tev sāp. Bet tieši šī atklātība rada tuvību. Un ļoti bieži arī viņš jūtas līdzīgi, tikai nezināja, kā to pateikt. Kad divi cilvēki beidz viens otru vainot un sāk viens otram atklāties, rodas jauna telpa. Telpa, kurā kaisle var atdzimt bez drāmas.

Kaisle nav tikai dzirkstele. Tā ir enerģija.

Iekāre sākas ne tikai viņā. Tā sākas tevī. Brīdī, kad tu atceries, ka esi sieviete – ne tikai mamma, ne tikai partnere, bet būtne ar ķermeni, ar juteklību, ar dzīvību zem ādas. Kad tu pati jūties dzīva, tu to izstaro. Vīrietis reaģē uz enerģiju. Uz pārliecību. Uz sievieti, kura jūt sevi.

Dažreiz kaisles atjaunošana nav par to, ko viņš dara citādi. Tā ir par to, ko tu atļauj sev atkal just. Savu ķermeni. Savu vēlmi. Savu spēju būt pavedinošai bez vainas sajūtas. Kaisle nav nejauša dzirkstele, kas vai nu ir, vai nav. Tā ir enerģija, ko var apzināti kopt. Un, kad sieviete atgriežas pie sevis, ļoti bieži arī viņa skatienā atgriežas tas izsalkums, pēc kura viņa tik ļoti ilgojās.

 

Raksta autore: Liene Pētersone

Citi Raksti