Tiklīdz piedzīvojam fiziskas sāpes, mēs darām visu, lai pēc iespējas ātrāk tās apturētu, turklāt darām to pat tad, ja tas pastiprina šīs sāpes, piemēram, uzlejam dezinfekcijas līdzekli, jo mūsu mērķis ir atbrīvoties no sāpēm ātri. Taču, ja esam emocionāli sāpināti, bieži vien neapzināti ciešamies, lai redzētu, cik lielas mokas spējam izturēt, un dažkārt tas var ilgt pat visu mūžu. Mēs slīgstam vainas apziņā, aizvainojumā, nicinājumā un citās negatīvās emocijās, nepalaižot tās vaļā, bet gan pārdzīvojot un “uzplēšot rētu” atkal un atkal.

Aizvainojuma turēšana mūs padara nomāktus, izved no pacietības un bieži vien pat ir cēlonis dažādām slimībām, jo šīs neizrādītās emocijas toksiski mājo mūsu ķermenī, līdz no tām atbrīvojamies. Bet kāpēc?

Kāda ir tava aizvainojuma cena?

Neviens cilvēks nekad nav guvis labumu no tā, ka tur sevī dusmas vai aizvainojumu. To darot, mēs gribam pierādīt savu taisnību - vēl jo vairāk - mēs gribam, lai arī apkārtējie apliecina to, ka mums ir taisnība, tāpēc sūdzamies un žēlojamies katram pretimnācējam. Pierādot, ka mums ir taisnība, mēs pabarojam savu ego. Taču ir laiks šo aizvainojumu atlaist un piedot.

Piedošana ir dāvana, ko tu dāvini sev, nevis tam, kurš tev nodarījis pāri

Piedodot tu:

• Samazināsi savu dusmu līmeni;
• Palielināsi mīlestības sajūtu pret sevi un citiem;
• Palielināsi uzticības kapacitāti pret citiem;
• Atbrīvosies no pagātnes notikumiem, kuri tev velkas līdzi;
• Uzlabosi veselību (gan fizisko, gan emocionālo, gan garīgo).

Jā, tas var būt grūti, taču mēģini izprast, kā jūtas cilvēks, kurš tev nodarījis pāri. Padomā, kāda ir bijusi viņa bērnība, kādi ir viņa vecāki, kāda ir viņa dzīves kvalitāte, un kādēļ viņā radusies vēlme tevi sāpināt. Un atceries - sāpināti cilvēki sāpina cilvēkus. Tas, ka tu piedod, nenozīmē, ka šim cilvēkam tiek samazināta atbildības sajūta. Piedot nenozīmē aizmirst. Aizmirst mēs, iespējams, nekad nespēsim. Taču piedošana nozīmē rūpes par sevi. Tā ir izkāpšana no upura lomas un atbildības uzņemšanās.

Liela daļa cilvēku nespēj piedot arī paši savas pieļautās kļūdas, nemitīgi atgādinot un pārmetot sev par tām. Taču mūsu pagātne nenosaka mūsu nākotni. Ikviens pieļauj kļūdas. Bez kļūdām mēs nevaram augt. Tu nevari izmainīt to, kas jau ir noticis, taču tu vari paņemt no tā kaut ko, no kā mācīties. Domājot par savām kļūdām, atbildi uz šiem jautājumiem:

• Kas situācijā bija labs?
• Kas nebija tā, kā vajadzēja būt?
• Ja man būtu iespēja to darīt vēlreiz, ko es darītu citādāk, lai iegūtu labāku rezultātu?

Tu esi tas, kam tu tici, ka tu esi

Ja tu ticēsi un atkārtosi, ka esi slikta, neveiksminiece, nodevēja, tas kļūs par tavu identitāti. Tā vietā izmanto šo nelielo uzdevumu:

• Uzraksti kā tu domā, kas esi (piemēram: Es esmu divkosīga.);
• Pārsvītro to un uzraksti pilnīgi pretējo (piemēram: Es esmu godīga un patiesa.);
• Apsoli sev, ka nekad vairs šos negatīvos vārdus neatkārtosi.

Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ja tas nebūtu noticis, visticamāk, tu nebūtu tik fantastisks un spēcīgs cilvēks, kāds esi šodien. Piedošana ir ceļš uz brīvību - uzdāvini sev to!

Raksta autore: Liene Uresina

Piesakies konsultācijai šeit.

Skati apmācību programmu mājas lapā un seko jaunumiem IG profilā.