...ILGI UN LAIMĪGI. VAI LAULĪBA UZ MŪŽU IR IESPĒJAMA?

Ikviens zina pietiekami daudz precētu pāru, kas kopā nodzīvojuši gadus - daudzus gadus - 20, 25, 30, 50 un pat vēl vairāk! Tie var būt mūsu vecāki, vecvecāki, krusttēvi un krustmātes, tantes un onkuļi, draugu vecāki un tuvinieki, kolēģi, kaimiņi vai vienkārši sabiedrībā pazīstami cilvēki. Tātad mēs zinām - ne tikai teorētiski, bet arī praktiski laulība uz mūžu ir iespējama. Tomēr zinām arī to, ka daži no šiem ilggadīgajiem pāriem ir kopā pieraduma, mantisku apsvērumu, varbūt arī kūtruma - ko nu daudz mainīt! - vai citu, ar patiesi laimīgu un saderīgu laulību nesaistītu iemeslu dēļ. Bet ne jau visi! Ir tādi pāri, kas ar gadiem, šķiet, pat izjūt vēl lielāku tuvību, sirsnību, mīļumu kā laulības sākumā.

Tik ļoti gribas cerēt, ka ar mums būs tāpat. Tomēr ziņķāre nedaudz tirda - varbūt ir kāda ilgas un laimīgas kopdzīves recepte?

Austrai ir 53 gadi, kopā ar savu vīru viņa ir 27 gadus. Un Austra atbild bez apdomāšanās - „Pats galvenais, kas jāpieņem, ir fakts, ka neviens nav otra īpašums!

Nu nepieder ne vīrs sievai, ne sieva vīram. No tā izriet arī pārējais, bez kā ilgstoši kopā dzīvot nav iespējams - tā ir cieņa vienam pret otru. Bet otru cienīt var tikai tas, kas pats sevi ciena.

Vēl - es uzskatu, ka noteikti katram ir jāsaglabā arī sava privātā telpa. Tas, ka laulība uz mūžu, nenozīmē, ka sievietei nav vajadzīgas draudzenes, ar kurām var tikties bez vīra klātbūtnes, arī vīram ir vajadzīga draugu sabiedrība. Tāpat katram var būt savi hobiji, un tas iespējams tikai tad, ja ir abpusēja uzticēšanās. Tad nevienam nenāks prātā doma, ka viņš noķerts slazdā un laulība ir būris, no kura jācenšas izlauzties.”

Gita ar savu Haraldu apprecējās pirms 20 gadiem, vēl studenti būdami. Gita uzskata, ka bez pielāgošanās ilgstoša veiksmīga kopdzīve nav iespējama. „Ne jau tā, ka viens nedomā par sevi un tikai pielāgojas un pielāgojas otram. Drīzāk es to domāju tā - es saprotu, ka viņš ir citāds, ka dažos jautājumos mums ir katram savs viedoklis, bet es saprotu arī, ka ne varu, ne gribu viņu pārtaisīt „pēc sava ģīmja un līdzības” un pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir.

Noteikti ir vajadzīgas arī kopējas intereses - ne visā, tomēr vismaz kaut kas, ko mēs ar prieku darām kopā, ir vajadzīgs.

Piemēram - viņam patīk makšķerēt, es ļoti labprāt eju uz operu, bet kopā mēs ejam uz teātri un sporta pasākumiem. Svarīgi, lai es pieņemu viņam svarīgo, bet viņš - manas vērtības. Vēl viena lieta, kam varbūt daži nepiekrīt - es domāju, ka veiksmīga kopdzīve iespējams tad, ja abu izglītības līmenis ir līdzīgs. Ja tas būs ļoti atšķirīgs, agri vai vēlu zudīs interese vienam par otru, jo sākumā, iespējams, viņus saistījusi tikai fiziskā pievilcība un sekss. Bet diez vai tā būs ilgstoša laulība.”
„Pirms kāzām jau arī man uznāca bailes un mazdūšība - ja nu mums nekas nesanāk? Tad atcerējos vecmāmiņas teikto - kad esat kopā, nedomā pārāk daudz par pagātni, nekavējies tajā, kas varēja būt, bet nebija. Un nelauzi galvu par to, kas nu būs, kas nebūs un vai laulība uz mūžu ir iespējama...

Nākotni vajag plānot, bet visu laiku par to kreņķēties noteikti ne. Jūs esat kopā tieši tagad, un viens otram esat vajadzīgi tieši tagad. Priecājieties par to, esiet laimīgi!” stāsta Karīna, viņa ir precējusies astoņus gadus. „Man liekas, ka svarīgi arī neaizmirst par sevi, savām sajūtām, vēlmēm. Lai cik daudz apkārt dienišķo darbu un pienākumu, atvēlēt laiku sev pašai. Neapstāties pie tā, ka vīrs nu ir rokā, tad nu neko citu vairs nevajag. Viņš taču mani iemīlēja tādu, kāda esmu - sievišķīgu, diezgan pašpārliecinātu, vienmēr aktīvu un gatavu izaicinājumiem. Un es viņu - vīrišķīgu, tādu, kas dod drošības sajūtu. Tāpēc man liekas, ka šo harmoniju un mieru savās attiecībās varam saglabāt tieši tāpēc, ka neraizējamies par sīkumiem, un, ja gadās nopietnas lietas, arī tās varam izrunāt bez otra pazemošanas, „sodīšanas” un skandāliem. Ļotis ceru, ka mums izdosies arī turpmāk!”

Kāpēc tomēr neizdevās?

„Man liekas, ka viss beidzās, īsti nesācies, tāpēc, ka mēs nebijām patiesi. Kaut kā pārāk ļāvāmies vēlmei izrādīties, būt kā visiem un labākiem nekā visiem. Smukas bildes ar mums abiem - arī smukiem; eskotiskas vietas, izklaides. Kādu brīdi jau paši noticējām, ka laulība uz mūžu ir pa īstam - re, jau varam mainīt savu statusu facebook un visai pasaulei paziņot, ka mums ir attiecības, bet... to, ka mīlestība un laimīgas attiecības nav izstāde vai konkurss, kurā uzvar tas pāris, kuram vairāk fotogrāfiju instagram, kas saņēmuši vairāk like, tai brīdī nedomājām.

Aizrāvāmies ar attiecību demonstrēšanu (visi taču tā dara!), un nemaz neaizdomājāmies, ka īstenībā ir vajadzīga patiesa tuvība, un tā nav tikai sekss vai smaidiņu sūtīšana,” stāsta Ilze, kas, lai arī oficiāli nav šķīrusi savu divus gadus ilgušo laulību ar Mārtiņu, tagad ir viena un no jaunām attiecībām vairās.

„Varbūt viss būtu bijis citādi, ja mēs pirms kāzām būtu sev pajautājuši - kāpēc laulība uz mūžu? Vai tāpēc, ka labi izskatāmies kopīgos selfijos, vai arī tāpēc, ka mums kopā ir tik labi, ka šo sajūtu negribam nekad zaudēt?”

Andai ir cits stāsts. „Man bija 19, un biju piedzīvojusi nelaimīgu pirmo lielo mīlu (vismaz pati sev biju iedvesusi, ka tā tāda ir; tagad, pēc 15 gadiem, saprotu, ka tāda pusaudzes jūsmošana un vienpusēja samīlēšanās vien bija bijusi, ko viņš, tas pirmais, krietni vecākais, nekautrējās izmantot). Draudzene par mani smējās, ka, ja ciešanu nav, tad es pati tās izgudroju - un tad tik ciešu un ciešu!

Cietu, cietu ar’, līdz nez kā biju iekritusi acīs jaukam, vienmēr optimistiskam, mūžam jokojošam puisim, draudzenes kaimiņam. Sākumā neuztvēru viņu nopietni, bet bija tik patīkami just viņa neatlaidību, apzināties, ka tagad viņš ir tas, kas bezcerīgi samīlējies - un es visžēlīgi ļāvu sevi mīlēt. Nu nebija jau tas tik ciniski, man patiešam bija viegli un labi kopā ar viņu. Bez tam biju ieņēmusi galvā, ka to pirmo tik un tā nekad neaizmirsīšu, un tā vairs nekad nevienu nemīlēšu. Bet šis puisis bija tepat, vienmēr klāt, vienmēr gatavs būt ar mani kopā, iet un braukt ar mani visur, kur vien sadomāšu.

Un mēs vienmēr smējāmies! Laikam tieši viņa humora izjūta, vieglums, kā viņš varēja runāt pat par nopietnām lietām (un viņš patiesībā arī bija nopietns - ar nopietniem nākotnes plāniem, sapņiem un mazliet neprātīgām, tomēr pilnīgi realizējamām idejām) bija tā, kas man pēc pāris mēnešu kopdzīves lika piekrist kļūt par viņa sievu. Un bildinājums bija tik mīļš un romantisks... Es tiešām noticēju pati sev, ka gribu ar viņu kopā pavadīt visu mūžu. Domāju, ka ar labu, stipru draudzību, drošību un stabilitāti pietiek, patiešām tā domāju.

Pirmā apjausma, ka varbūt tomēr daru ko nepareizi, nāca pāris stundas pirms laulību ceremonijas - ne no šā, ne no tā sāku histēriski raudāt - sapratu, laikam jau zemapziņā, ka kaut ko daru nepareizi, ka nodaru pāri gan viņam, gan sev.

Bet ko nu vairs - apkārt tuvinieki, vedēji, visa rosība un kņada; un vēl doma, ka es taču nedrīkstu viņam to nodarīt, viņš ir tik labs! Apkārtējie visu „norakstīja” uz pirmskāzu drudzi, ielēja konjaka glāzi, lai nomierinos, un es jau Dzimtsarakstu nodaļā teicu „jā”...

Nodzīvojām kopā astoņus gadus, ne gluži laulība uz mūžu, bet mums ir divas jaukas, gudras meitas, nu jau pusaudzes. Tomēr visu laiku sajūta bija kā tai Ziedoņa dzejolī - „Nekā jau nepietrūkst... bet arī nepietiek”. Es centos, patiešām centos būt laba sieva - rūpējos par bērniem, gatavoju, darbojos pa māju... Laikam jau viņš tomēr sajuta, ka kaut kas nav īsts. Smieklīgi, bet ne jau es viņu pametu; tas bija viņš, kas mani tik ļoti mīlēja un tad paziņoja, ka viņam ir cita; kāda, kura neslēpti izrādīja savu prieku un sajūsmu par viņu.

Ko es biju spiesta atzīt?

Tikai to, ka nav neviena, NEVIENA cita iemesla, lai precētos, kā tikai un vienīgi mīlestība un nepārvarama vēlme būt kopā tieši ar šo cilvēku.

Ne draudzība, ne jautrība un labi kopā pavadīts laiks, ne vienādi uzskati daudzos jautājumos, ne tas, ka viņš ir labs cilvēks, ne draudzeņu un mātes mudinājums - ko nu vēl gaidi! - nedrīkst būt par iemeslu, lai saistītos laulībā uz mūžu. Diemžēl cilvēki jau mācās tikai no savām kļūdām...”

Raksta autore: LIENE PĀLĒNA

Foto: LINDA LAUVA