Reiz tuksnesī dzīvoja smilšu graudiņš. Tas bija mazs punktiņš starp miljoniem citu. Kādu rītu smilšu
graudiņu uzrunāja saule. “Es spīdu tikai tev,” saule teica. “Kā
tas var būt?” neticīgi vaicāja smilšu graudiņš - “Es taču esmu tik nenozīmīgs!”
“Ja tu nebūtu kāda mīlestības vērts, tevis nebūtu vispār,” atbildēja saule. /Juris
Rubenis
Bērnībā mana atbilde uz jautājumu, kas ir mīlestība, būtu skaidra:
“Tevi mīl tas, kurš tevi (sa)mīļo, bet tu mīli to, kuru vēlies samīļot.”
Varbūt mēs sarežģījam, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir mīlestība, un
vērts atgriezties pie tā vienkāršā un tik patiesā bērna skaidrojuma?
Mīlestība ir jūtas. Priekšstati par tām dzīves laikā daudzkārt mainās...
Mīlestība pret sevi, mīļoto cilvēku, draugiem, bērniem - šajā sajūtu un definīciju karuselī nudien var apjukt! Gadās,
ka attiecībās esot mazliet apmaldāmies, vairs neatšķirot, vai tas, ko jūtam pret otru pusīti, patiesi ir mīlestība.
Mīlestība ir tad, kad tu iemīli otrā šķietamās nepilnības un tās tev asociējas tikai un vienīgi ar viņu. Tavu mīļoto
cilvēku. Tev nekad nav patikuši vīrieši ar krūšu apmatojumu, bet tā nu ir sagadījies, ka tavam mīļotajam ir bijuši
karstasinīgas mentalitātes senči un viņš apdāvināts ar īpaši bagātīgu matu gēnu. Un tu to viņā iemīli, tu bez tā
vairs viņu nespēj iztēloties. Aizver acis, pieglaudies mīļotajam, glāsti viņa krūtis un baudi, sajūti, izbaudi...
Mīlestība ir tad, kad tavai sievietei visa mugura noklāta ar dzimumzīmītēm un tu pazīsti katru no tām. Mīļotās
ķermenis ir kā karte, kuru tavi pirkstu gali pazīst aizvērtām acīm.
Mīlestība ir tad, kad vēlies ienirt mīļotā cilvēka aromātā un nevēlies to nomākt ar dārgām smaržām.
Mīlestību nevar iesaiņot dāvanu kastē. Nē, tā izlauzīsies no kastes, pārplūdīs un pārpludinās. Mēģināt definēt
mīlestību ir tāpat, kā iesaiņot to melnā kastē, apsietu ar zīda lentu.
Mīlestībai definīcijas nav. Tā ir dievišķa un netverama.
Mīlestībai jābūt dievišķai arī pret sevi. Nemīlēt sevi - tas ir darīt pāri saviem tuvākajiem. Jo patiesi ir tā, ka
mīlēt, tā līdz kaulam, bezgalīgi un īsti, mēs varam tikai tad, ja iemīlam un protam mīlēt sevi. Piedot. Pieņemt. Bez
nosacījumiem. Neuzstādīt prasības un tad vilties, ka neesam pārcilvēki vai supervaroņi. Tu esi supervaronis, ja
proti mīlēt sevi. Ja proti mīlēt sevi, to jūt... Tu piepildi telpu ar mīlestību, no kuras pasmelties un baudīt mieru
taviem mājiniekiem.
Ir sāpīgi dzirdēt vārdus: “Es domāju tikai par citiem, es daru visu jūsu labā, es ziedojos jums, es taču nevaru
egoistiski domāt par sevi...” Nē, nē un vēlreiz nē! Iepriecināt sevi, dāvāt sev atpūtas brīžus, ļaut
kļūdīties, ļaut nokavēt, ļaut neizdarīt to, kas pasauli neapstādinās, atļauties laiku pa laikam nedarīt itin neko un
vienkārši būt - tas nav egoisms, tā ir sevis mīlēšana. šī pārprastā atbildības sajūta nav mīlestība.
Lūdzu, iemīli sevi. Lūdzu.
Par mīlestību nav jāpārliecina. Vietas šaubām tajā nav. Mīlestība ir tad, kad tu jautā bērnam - “Vai buču
dosi?”, un viņš saka - nē. Bet tu zini, ka viņš tevi mīl. Mīl arī tad, ja saka nē.
Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītiet sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā.
Lasīt vairāk
Piedāvājam dažādus efektīvus risinājumus, lai padarītu jūsu darbu vienkāršāku. Vēlaties vairāk informācijas? Sazinieties ar mums, aizpildot kontaktu formu, un, mēs ar Jums drīz sazināsimies.
dalīties
