“Uzticība ir kā laba augsne ikvienai saknei, kas var izaugt par vērtīgu augu!“

I.Florence V.

Jēdzienu uzticība katrs no mums var uztvert citādi, gan tādēļ, ka katrs esam individuāls cilvēks ar savu pieredzi, gan tādēļ, ka visā pasaulē dalāmies divos dzimumos - sieviete un vīrietis, kas uz vienu un to pašu bieži vien skatās citādāk. Pirms veidoju šo rakstu, palūdzu savu vīru Oskaru Florencu Vīksni ar mani padiskutēt par tēmu “Uzticība,” lai varētu paskatīties uz to arī no vīrieša skatu punkta.

Manuprāt, uzticībai vienas formulas nav

Domāju, ka ir vairāki apstākļi, dzīves ieradumi un paradumi, kas ietekmē uzticības veidošanos savstarpējās attiecībās. Kā viens no uzticības paraugiem ir redzams mūsu katra ģimenē. Kā bērns mēs neapzināti mācāmies uzticību no saviem tuvākajiem cilvēkiem - vecākiem vai māsām un brāļiem, vecvecākiem.

Svarīgi jau pašā bērnībā ir tas, vai kā bērns varam uzticēties vecākiem. Vai viņi vienmēr bijuši klāt. Vai viņi nav mānījuši, melojuši... Tā jau ir tā pirmā, cilvēciskā uzticība, kas veido mūsu pašu uzticības kanonus turpmāk. Ja mums ir labs piemērs uzticībai, tad mēs paši būsim labi piemēri tai.

Bet, zinot to, ka pasaule nav lineāra jeb taisna, tā prasa apzināt dažādas prasmes, kā “ baltie meli”, “viltības”, “kā pareizi runāt” un līdzīgas. Uzticība var pamatā, mums augot, mainīties. Tas atkarīgs no dažādām pieredzēm mūsu dzīvē. Uzticības kanoni ir mainīgi, kustīgi atomi uz zemes.

Un, kas ir pats vārds uzticība?

Kā mans vīrs saka: “Uzticība pamatā ir ticība!” Un ticība ir pamatā it visam, ko darām vai nedarām. Bez ticības nav nekā. Ja nav ticības otram cilvēkam, partnerim, tad, manuprāt, veselīgas attiecības nevar pastāvēt.

Un labās ziņas ir tādas, ka ticību var iesēt kāda sirdī un mācīt un - iemācīties.

Tāpat kā attiecības, arī ticība mums katram sevī jākopj

Un jākopj uzticība attiecībās. Tā gan ir, ka uzticībai, lai tā izaugtu spēcīga, vajadzīgs ilgs laiks, bet sagraut to var dažās sekundēs. Un tā ir mūsu katra atbildība, kā mēs izvēlamies viens otrā uzticību sēt un kopt.

Ja runātu par veidiem, kā uzticību sagrauj, tad, protams, attiecībās tā būtu nodevība. Un tā atstāj plaisu uz visiem laikiem. Bet par nodevību es nerunāšu, gan pieminēšu, ka fantāzijās bieži vien viss notiek daudz skaistāk un nevienam nav jācieš. Tas ir, kad mums gribas paskatīties, kas notiek citās durvīs, tad labāk to vien iztēloties. Ticība kādam var būt arī viss viņa dzīvē, bet citi var teikt, ka viņiem ticība ir vienaldzīga.

Manuprāt, graut kādā cilvēkā ticību ir grēks.

Bet vai ar flirtēšanu var zaudēt uzticību?

Vīrieši bieži saka, ka viņiem nepieciešams medīt. Jo tā uztur savu vīrišķo tonusu. Un viens no šādas darbības jēdzieniem ir flirtēšana. Patikšana, simpātijas - tas vienmēr ir pacilājoši. Bet vai ar flirtēšanu var zaudēt uzticību? Katram attiecībās ir savi veidi, kā saglabāt dzirkstelīti, nepārkāpjot savstarpēji izveidoto uzticību. Tas atkarīgs no abiem iesaistītajiem attiecībās, un, protams, cik tālu katrs iet flirtā. Ja partneris kādu uzlūko ar mirdzošām acīm, lielākoties otrs ir dusmīgs, pikts un pārmetošs. Manuprāt, tas nav īsti labi. Protams, nevar teikt, kas būtu pareizi vai nepareizi, un tāds pareizi, nepareizi pēc vienas skalas vispār nav.

Domāju, ja šādi notiek - pie mazākā partnera soļa, ko varētu nosaukt par flirtu, tiek mesti šķēpi, tad šo divu cilvēku attiecībās jau sākotnēji nav uzticības. Flirtam tomēr jābūt kā mini sporta veidam, kas nepieciešams kā vīrietim, tā sievietei. Flirts ir uzmundrinošs, varu teikt, ka pat jautrs. Vajadzētu to uztver vieglāk...

Protams, tas var aizvest tālāk pie ilgstošām simpātijām. Bet tas jau ir cits stāsts. Pārmetumi, manuprāt, saistīti ar bailēm otru pazaudēt. Manā skatījumā dusmas, skaudība un greizsirdība ir bailes.

Un, ja attiecībās ir vieta bailēm, tad uzticībai nepaliek nemaz.

Es esmu bieži analizējusi, kāpēc es kādam cilvēkam neuzticos. It kā draugs, it kā pavadām laiku kopā un viss ir kārtībā, bet uzticību kā neievieš manī, tā neievieš. Es gribu uzticēties, daru to darbībā, ne ar vārdiem, bet tomēr otrs kā taurenis laižas no vienas lapiņas pie otras.

Nonācu pie secinājuma, ka ir cilvēki, kuri paši sev nevar uzticēties, tādēļ enerģētiski citi jūt, ka nevar paļauties. Esmu no tiem cilvēkiem, kas sev apsolīto pilda, izpilda un zina, ka ar nākamajiem solījumiem viss tiks izdarīts kā nākas. šādi cilvēki jau pamatā ir ar skaidru uzticības modeli. Viņiem uzticība ir būtiska . Bet ir cilvēki, kuri paši sev ko apsola, bet nekādi nevar izpildīt vai neizpilda.

Raksturs? Apstākļi pie vainas?

Es neticu! Domāju, ka tas viss beigu beigās saistīts ar gribu.  Jo, ja man ir griba būt uzticīgam vai uzticamam, tad pie šīs gribas es strādāšu un pielikšu visas pūles, lai tā būtu. Meklēšu ceļus, kā un beigu beigās arī būšu uzticams vai uzticīgs.

Ja spējam analizēt pieredzi, piedot, no tās mācīties, tad uz priekšdienām varam izsvērt, kādēļ uzticamies kādam, un kādēļ ne.

Manuprāt, uzticību nevajadzētu idealizēt. Piemēram: “ Uzticies man, es lēkšu no klints, un tu man līdzi, tad viss būs kārtībā!” Tomēr katrs attiecībās esam ar savu galvu uz pleciem, jūtām un pieredzi. Svarīgi ir gribēt uzticēties un gribēt būt uzticīgiem. No šīs gribas ir atkarīgas mūsu turpmākās darbības, kas arī rāda to, vai esam uzticami un vai spējam uzticēties.

Vārdam uzticības pamatā ir mazāks spēks, nekā darbībai. To gan būtu vērts ielāgot. Jo nevienam no mums netīk solījumi, kas netiek izpildīti un zvēresti, kas tiek lauzti. Uzticība nāk ar laiku, tā jākopj un jākultivē. Un aiz auss jāliek sena gudrība par to, ka uzticība, kaut arī ir stiprs pamats attiecībām, var būt ļoti trausla un ievainojama.

Raksta autore: IEVA FLORENCE-VĪKSNE

Foto: ROBERTS ĀBOLTIŅš

Lasi arī: MĀKSLA PIEDOT. SEV UN OTRAM