Kāzas rada tik ļoti daudz emociju – mīlestības pilnās acis, baltā kleita, “Jā” vārds, ziedi… Tās ir dienas, kad visa pasaule šķiet apstājusies un viss ir tik skaists, tik tīrs un tik īsts. Tas ir sapņa piepildījums, kas reiz dzīvojis sievietes sirdī – būt līgavai. Bet ko darīt tad, kad šis sapnis ir piepildījies? Kad viss, kas bija tik ļoti gaidīts, pēkšņi ir aiz muguras?
Daudzas sievietes pēc kāzām klusībā atzīst: “Es vairs nejūtos kā līgava.” Šie vārdi slēpj daudz vairāk nekā tikai nostaļģiju pēc skaistās dienas – tie slēpj arī identitātes maiņu. Jo līgavas tēls nav tikai skaistā baltā kleita – tas ir vesels piedzīvojums. Tas nozīmē būt redzamai, būt īpašai, būt mīlētai. Bet pēc tam, kad svētki beidzas un sākas ikdiena, daudzas sievietes pēkšņi nonāk aci pret aci ar jaunu sajūtu – kas es tagad esmu?
Laulība bieži tiek uztverta kā stāsta noslēgums, taču patiesībā tas ir tikai ievads jaunam sākumam, kurā sieviete cenšas sevi saprast. Tomēr sabiedrība mūs gadu desmitiem ir mācījusi, ka “būt līgavai” ir mērķis, un neviens tā īsti nestāsta, kas notiek pēc tam, kad laulību gredzens ir pirkstā.
Un kad baltā kleita tiek novilkta, sākas jauns posms – sievietes attiecības ar sevi. Pēc lielās eiforijas, uzmanības un sajūsmas bieži iestājas klusums. Tas ir kā pēc skaļas mūzikas, pirmais brīdis šķiet tukšs, pat vientuļš. Bet tieši šajā klusumā sāk runāt sievietes iekšējā balss. Tā, kura jautā: “Vai es joprojām esmu es? Vai man joprojām ir savi sapņi, vēlmes, robežas? Vai es zinu, kas esmu ārpus šīm attiecībām?”
Tas ir stāsts par pāreju. No meitenes, kura gaidīja savu kāzu dienu, uz sievieti, kura sāk būvēt savu dzīvi. No sapņa uz realitāti. No “mēs” uz “es un tu” – divas personības, kas kopā veido partnerību, nevis pazūd viena otrā.
Lomu maiņa – no līgavas par sievieti, no sapņa uz īstenību
Kad sieviete kļūst par sievu, viņa bieži neapzināti uzņemas jaunas lomas. Viņa grib būt rūpīga, mīloša un atbalstoša. Bet reizēm šajā lomā pazūd tā sieviete, kura reiz dejoja ar smiekliem un dzirkstīm acīs. Tā, kura vēlējās ne tikai mīlēt, bet arī sevi izpaust, attīstīties, būt redzama ārpus ģimenes. Tieši pēc kāzām daudzas sievietes piedzīvo iekšēju identitātes krīzi – ne tāpēc, ka laulība būtu kļūda, bet tāpēc, ka sāk meklēt līdzsvaru. Mēs vairs neesam tikai līgavas, bet vēl neesam arī sievietes ar pieredzi. Šis starpposms ir kā iekšēja transformācija, kurā sieviete atgūst savu patieso kodolu.
Un šeit parādās jautājums: kā būt sievietei laulībā, nepazaudējot sevi?
Atbilde slēpjas iekšējā līdzsvarā – starp dod un saņem, starp mēs un es, starp mīlēt otru un mīlēt sevi.
Pēc kāzām daudzas sievietes nemanot sāk sevi salīdzināt ar citu sieviešu laulībām, ar “ideālajām” attiecībām Instagramā, ar cerībām, kas dzīvoja viņās pašās. “Vai es esmu pietiekama sieva? Vai mūsu attiecības ir tik skaistas, kā vajadzētu?”
Tās ir domas, kas grauž no iekšpuses, bet tajās slēpjas arī spēks. Jo tieši šajā brīdī sieviete var iemācīties, ka viņas vērtība nav atkarīga no lomas vai statusa. Tu neesi tikai sieva, partnere vai māte. Tu esi būtne ar savu dziļumu, intuīciju, kaisli un mērķiem. Kad sieviete sāk sevi novērtēt nevis pēc ārējiem apstākļiem, bet pēc iekšējās sajūtas, viņa atgūst spēku, kas pārsniedz jebkuru titulu. Tu joprojām esi pietiekama. Tu vienkārši kļūsti citāda. Īstāka.
Pēc kāzām sievietes bieži sāk just pārmaiņas arī savā ķermenī un savā enerģijā. Pirms tam bija satraukums, adrenalīns, plānošana, fotosesijas, daudz uzmanības. Pēc tam – miers, bet reizēm arī tukšums. Ķermenis, kas tikko bijis centrā, pēkšņi vairs netiek lutināts, un sieviete var just, ka kaut kas ir pazudis, kaut kā pietrūkst.
Šis ir brīdis, kad jāsāk atjaunot kontaktu ar savu ķermeni. Ne caur ārēju skaistumu, bet caur iekšēju klātbūtni. Dejas, joga, tantras prakses, sieviešu retrīti vai vienkārši vakars vannā ar mūziku – nepieciešamība, ne greznība.
Tas palīdz atcerēties: “Es joprojām esmu dzīva. Es joprojām esmu sieviete. Es joprojām varu just”. Kad sieviete atjauno saikni ar savu ķermeni, viņa atjauno saikni ar dzīvi. Un ar partneri – citā, dziļākā līmenī.
Ar laiku seksualitāte, kas reiz bija ugunīga un jaudīga, var kļūt klusāka, piesardzīgāka, pat formālāka. Bet tas nenozīmē, ka liesma ir izdzisusi – tā vienkārši prasa citu pieeju. Pēc kāzām mēs saskaramies ar patieso tuvības būtību. Tā ir par drošību, uzticību un spēju būt īstiem vienam otra priekšā. Sievietei var būt grūti atkal justies iekārotai, ja viņa pati ir nogurusi, ja iekšēji ir pārņemta ar pienākumiem, ja viņa jūtas neredzēta vai nesadzirdēta. Bet tieši šis brīdis ir iespēja atgriezties pie sevis – ļaut sev būt jutekliskai ne tikai partnera dēļ, bet arī sevis dēļ.
Tuvība kļūst īsta tad, kad abi vairs netēlo. Kad vīrietis atzīst, ka viņam ir bail no atstumtības, un sieviete, ka viņa ilgojas pēc maiguma, ne tikai fiziskas tuvības. Kad pieskāriens kļūst par sarunu, nevis pienākumu. Jo patiesā seksualitāte laulībā dzimst nevis no vēlmes būt ideāliem mīļākajiem, bet no drosmes būt patiesiem.
Un tā ir skaistākā tuvība, kad kaisle vairs nav teātris, bet vienota elpa. Kad abiem nav jāizliekas, jo katrs pieskāriens kļūst par atgādinājumu – mēs joprojām esam dzīvi, mēs joprojām jūtam, mēs joprojām mīlam viens otru.
Un jā, tu vairs nejūties kā līgava, bet tu esi kļuvusi par kaut ko vairāk. Par sievieti, kas redz, kas jūt, kas saprot mīlestības patieso būtību. Tā nav vairs pasaka, tā ir dzīve. Un šajā dzīvē tu joprojām esi skaista, vērtīga un cienīga, ne tikai kā līgava, bet kā sieviete, kas prot mīlēt ar atvērtu, nobriedušu un patiesu sirdi.
Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītiet sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā.
Lasīt vairāk
dalīties
.webp)
.webp)
.webp)
.webp)
.webp)
