“Viss, kam tu velti savu uzmanību, izaug.” [Korejs]

Cik daudz laika un enerģijas tu velti savām gaidām (jeb ekspektācijām, ja izvēlies šo vārdu)?

Labākā,jo reālistiskākā, definīcija, ko esmu lasījusi par gaidām, ir – “ieplānotās vilšanās”. Un, kas būtiski, gaidas nereti ir cieši saistītas ar jušanos laimīgam, vai precīzāk, nelaimīgam, jo, kad tas, ko sagaidām- voila!- neīstenojas, mēs jūtamies vīlušies un sāpināti. Un, jo lielākas bijušas gaidas, jo dziļākas sāpes tām seko. Bet, kas ir vēl pārsteidzošāk,- mēs nereti jūtamies nelaimīgi arī brīžos, kad mūsu gaidas piepildās! Kādēļ? Jo vispateicīgākie savās dzīvēs esam par tām labajām lietām un notikumiem, kas mūs pārsteidz negaidot- piekritīsiet taču? Pārnesīsim šo stāstu uz daudziem no mums atpazīstamiem apstākļiem ikdienas attiecību kontekstā: tu sagaidi (es sagaidu, viņš sagaida..), ka mīļotais palīdzēs ar veicamajiem mājas darbiem. Tādēļ būsi vīlies, dusmīgs vai apbēdināts, kad viņš to nedara. Bet, no otras puses, nebūsi arī laimīgs un pateicīgs brīdī, kad viņš realizē šīs gaidas, vai ne tā? Atkarībā no konkrētās situācijas, tu varētu drīzāk būt apmierināts, jo viņš piedalās mājas solī, kas, galu galā, nav nekas pārdabisks vai varonīgs ; pārsteigts (viņš tiešām beidzot ir izmazgājis grīdu!); uzvarošs, ka beidzot notiek godīga darbu dalīšana, un tamlīdzīgi..  Savukārt brīdī, kad negaidi mīļoto mājās, un pārrodies no saviem dienas darbiem vienā solī ar pārgurumu un nespēku, bet, kāpjot pāri mājas slieksnim, redzi, ka mīļotais cilvēks ir visu sakopis (un vēl pagatavojis tev vakariņas!),- lūk, brīdis, kad jūties patiesi aplaimots un pateicīgs.

Pateicība ir atslēga uz laimes sajūtu.Un viss, kas padzen no tavas dzīves pateicību, aizbaida arī laimi.

Un nekas negrauj pateicības jūtas vairāk kā gaidas. Pateicība un gaidas ir gluži kā monētas divas puses, kas izslēdz viena otru un nekad nesatiekas.

Kur un kā rodas mūsu gaidas? Un kādēļ?

“Gaidas visbiežāk ir pārprasts rezultāts mūsu reakcijām, domām un emocionālajam mantojumam. Mēs sajaucam vēlmes ar vajadzībām, vientulību ar iztukšotību, sarunu ar komunikāciju, ideālus ar realitāti un sevi pašu ar savām attiecībām. Mēs neatšķiram, ko varam iegūt tikai paši no sevis, un ko atrast attiecībās.” [Korejs]

Respektīvi, mēs nereti mēģinām iegūt jeb sagaidīt no otra to, ko sev varam sniegt tikai mēs paši un otrādi- meklējam sevī to, ko mums spēj sniegt attiecības.

Šādā situācijā nav svarīgi, cik ilgi vai rūpīgi cenšamies- mūsu ceļš nekad nebeigsies un mērķis turpinās karāties kā sarkana izaicinājuma lupata allaž nesasniedzamā attālumā. Dzīvojot gaidās, nav iespējams gūt gandarījumu par savu dzīvi un sasniegt “pilnības sajūtu” ne apprecoties, ne radot bērnus, ne pārvācoties uz labāku, skaistāku mājokli vai mainot profesiju. Jo šie visi ir meklējumi “ārpusē”, kur, kā likums, nav meklējams nekas, kas spētu mums sniegt gandarījum vai laimi.

Uzskats, ka mēs spējam kļūt absolūti pilnīgi, un nenogurstoša tiekšanās pēc tā jau no sākta gala ir Sīzifa akmens velšana. Mūsu gaidas mīt domu un fantāzijas pasaulē, un nereti aiza starp to un realitāti ir neaptverami plata. Labākajā gadījumā mēs izaudzējam sevī spēku dzīvei realitātes krastā, sliktākajā- cenšamies izlaipot pāri šai aizai, par tiltiem izmantojot visu, kas sola savu “palīdzīgo roku”- naudu, seksu, alkoholu, bezpalīdzību, varu vai jebkuru citu no atkarībām.

Izaugsme šajā kontekstā ir par to, kā mēs spējam pieņemt dzīves nepilnīgumu, jo viena no galvenajām neapmierinātības valūtām ir tā, kas mums jau ir, iemainīšana pret to, ko mēs “vēlamies visvairāk”.

Risinājums?

Pateicība. Pateicība par to, kas mums piemīt, kas sasniegts, kas pieder, kas saprasts, piedzīvots, sastapts, par to, kas pārvarēts un uzvarēts, par to, kas mums šķitis pašsaprotams, par to, kas vēl mūs sagaida un ko spējam just.. Un,visbeidzot, pateicība visiem tiem, kas mums ir palīdzējuši, sākot no vistuvākajiem- viņu rūpēm un palīdzību, ko saņemam kā pierastu ikdienas sastāvdaļu un ar ko varam rēķināties arī krīzes brīžos- beidzot ar garāmgājēja aizrādījumu par neaizvērto somu, kolēģa izmaksātām pusdienām vai kaimiņa pieturētām ārdurvīm.

Kāda būtu dzīve bez gaidām?

Mēs spētu pieņemt īstenību- savu dzīvi- tādu, kāda tā ir. Mēs spētu pieņemt cilvēkus, neliekot viņiem ietilpt mūsu viņiem sagatavotajās formiņās vai kastēs. Mēs spētu saredzēt to, kas notiek ar mums un mums apkārt. Mēs dzīvotu dzīvi, kurā nebūtu iemesla vilšanās vai dusmu sapēm par notiekošo. Vai…- tās mūs atstātu tikpat ātri un viegli, cik nākušas. Jo nespētu iesakņoties.

“Viss, kam tu velti savu uzmanību, izaug.”

Lai tev un man izdodas izaudzēt savu laimes sajūtu, ik dienu rūpējoties par tai labvēlīgo pateicības augsni!

Foto: Pinterest