Iepriekšējā rakstā par savu gaidību pieredzi minēju, ka mans vīrs vienmēr man ir bijis liels atbalsts, un viņa atbalsts ir pelnījis atsevišķu stāstu.

Vēlos dalīties iedvesmā, ko dod rūpes, mīlestība un cieņa brīžos, kad otram nepieciešams liels atbalsts. Un pastāstīt nedaudz no savas dzīves par cilvēku, kurš, ilgtermiņā, roku rokā ar mani, ir kopēja ceļa veidotājs.

Atceros, kad mēs abi stāvējām altāra priekšā baznīcā, mirkli, pirms teicām viens otram “Jā” vārdu, Oskars pacēla plīvuru, kas maigi sedza manu seju, un es ieskatījos viņa acīs… Ieskatījos tā no sevis visas, no pašiem dziļumiem un būtības viņa dvēseles spogulī – tik dzidrā, tik īstā, ka apkārtējās skaņas apklusa, un es pilnībā izjutu mūsu vienoto spēku.

Vārdu “Jā” mēs viens otram tad sacījām, zvērot pie Dieva, – tik pamatotu un mums abiem svarīgu. Šajā mūsu abu izteiktajā vārdā, ir ietverts tik daudz. Visa mūsu kopā būšanas pieredze, dalīšanās ar dzīves stāstu un individuālo pieredzi, domām, sarunām, jūtām. Mūsu katra pasauli un uzskatiem, ticību un mīlestību. Arī ar gardākajiem našķiem, ko citreiz gribas tikai sev un, protams, mazajiem kašķiem… Dzīves likstām un bezgalīgi pateicīgiem laimes brīžiem.

Ar doto zvērestu un skaļi izteiktu piekrišanu tam, ka būsim kopā mūžam,  lēmām par otra esību mūsu dzīvē. Esību, kas ir ikdienas atbalsts un balss, silts patvērums un nebeidzams piedzīvojums. Te arī ceļš, kuru tālāk ejam. Mūsu mīlestība – mūsu sajūta tapa par ko vairāk.

Mums pieteicās mazulis – Dieva dāvana

Jau biju savā sirdī spēcīgi izjutusi sava mīļotā cilvēka ciešu atbalstu, ikdienas gaitās dodoties. Es uzskatu, ka man ir ļoti paveicies satikt un mīlēt Oskaru. Esam kopā pavadījuši vairākus gadus, kuros esam kā koks pret koku balstījušies un kopā auguši. Mūsu plaukstošās lapas ir kopējas, divtik kuplas, pateicoties tam, ka vienmēr, uznākot spēcīgām vēja brāzmām vai pārāk karstai saulei no ārpasaules,  mēs, viens otru atbalstot, spējam turpināt augt un nepadoties. Šī ir sadarbība, kurā mēs atklājam viens otram, kādi esam, turpinot apgūt dzīvi, augt un mainīties.

Visspēcīgāk viņa atbalstu sajutu un vēroju gaidību laikā un bērniņam piedzimstot. Es, kā sieviete, nedzīvoju priekšstatos, ka vīrietis nedrīkst redzēt mani nesavāktu vai bēdās iegrimušu. Gaidību laikā, pirmajos mēnešos, biju ārkārtīgi izsmelta. Ja cilvēks neapmierina savas pamatvajadzības dienu no dienas, līdz laimes sajūtai tālu. Bet man laimes sajūtu kā dienas devu radīja Oskars, esot blakus ar uzklausīšanu un pacietīgu saraksta “Kas nepieciešams, lai es justos kaut cik labi” izpildīšanu. Nē, tas nav “vīrietis zem tupeles”, kurš kaut ko pilda, bet gan cilvēks, kurš apzinās, ka laime slēpjas šķietami sīkos darbos, bet no otras puses – šie darbi ir ārkārtīgi nozīmīgi.

Katru nakti, ejot gulēt, es nevarēju iemigt…

Viņš, noguris pārnācis pēc darba, citreiz nemaz vakariņas nepaēdis, bija klāt – pie manis. Kā mazam bērnam pasakas stāstīja un paijāja mani, līdz iemiegu, un vēl brītiņu pēc tam, kad jutās pārliecināts, ka miegā guļu cieši. Viņš katru dienu uzņēma manas sāpes, gluži kā dziednieks. Kad piedzīvoju iegribas, jo nevarēju ēst visu, ko vēlos, viņš, ne vārda neiebilstot, devās kādu no tām izpildīt.

Viņa pārliecība ir otra cilvēka laime – ja es jūtos laimīga, viņš ir pārliecināts par savu spēju palīdzēt otram. Mēs citreiz mēdzam viens otram teikt: “Zini? – Es esmu laimīga/s” vai sanāk arī pretēji : “Oskar, Ieva… es jūtos nelaimīga /s”. Un mēs zinām, ka mūsu katra spēkos ir šajā situācijā iejaukties. Darot otru laimīgu, rodas arī pārliecība pašam par sevi, ka spēj līdzēt, spēj cilvēkam palīdzēt un sniegt to, kas nepieciešams. Šāda spēja arī pašu dara laimīgu.

Un pašlaik īsts laimes piepildījums man ir tas, ka šobrīd varu atdarīt viņam ar savu mieru, pārliecību un rūpēm, jo esmu bijusi kārtīgi atbalstīta situācijā, kad par sevi rūpēties bija grūti.

Viņš vienu mani neatstāja pat tad, ja nebija blakus

Rakstīja vēstuli vai nodeva ziņu par to, ko šodien sagaidīšu. Tieši viņa rūpīgā uzmanība un sarunas ar mani glāba situācijās, kad jutos pavisam vāja.

Manuprāt, ir būtiski, ka cilvēks, ar ko izvēlies savu dzīvi dalīt, ir pilnībā atklāts pret sevi un arī tevi. Ar “pilnīgi atklāts” es domāju gan garīgā sfērā, gan fiziskā. Ir būtiski pateikt otram, ko vēlamies, kāda ir mūsu griba, mūsu domas konkrētā situācijā. Mēs otra vēlmes, iegribas un emocijas nevaram uzminēt vai no zila gaisa izzīlēt. Tam ir dota valoda un komunikācijas prasmes, lai spētu nodot vajadzīgo informāciju. Tas ir ļoti svarīgi, lai viens otru spētu balstīt. Laikus neizsacīti vārdi paliek mūsu enerģijā. Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi emocijas izpaust. Arī vīriešiem, kuriem māca to nedarīt, jo tad ir priekšstats, ka viņš ir vājš. Mūsuprāt, ir jāsaka, kas uz sirds, ir jārunā par to, kas brīžiem šķiet neērts. Mums, katram cilvēkam, derētu vairāk runāt vienam ar otru. Ne tikai sarunāties, bet atklāti runāt par to, kā jūtamies, kādas ir mūsu domas, ko mēs vēlamies, un kā.

Un kāpēc es pieminu grūtniecību. Jo grūtniecības laikā šo atklāto sarunu spēku izjutu visvairāk. Atklāta komunikācija ļāva mums vēl vairāk izprast vienam otru pavisam jaunā situācijā, kura mums bija nebijusi pieredze. Un uzklausot vienam otra nogurumu, sāpes, uzklausot kaprīzes un pēkšņās iegribas vai ilgi slēptās ilgas pēc kaut kā, izrunājot tās – mēs spējām atkal no jauna veidot kopējo sajūtu par šo laiku. Un komunikācija ļauj mācīties sadzīvot vienam ar otru, kopā augt.

Kā es saku: “Esmu “Es” un “Tu”, un kopā vēl atsevišķs “Mēs”. “Mēs” – tās ir mūsu attiecības, kuras jākopj un jāaudzina gluži kā tikko dzimis bērns.”

Viņš bija klātesošs dzemdībās, – tajās atklājas sievietes patiesība. Kailums ir patiesība, ko no bērna dzimšanas pazīst tikai mūsu mamma un tētis. Un vēlāk mūsu partneris. Sievietes kailums ir viņas patiesība. Viņas pārdzīvojumi, sāpes, instinkti – lietas, kas atklājas, viņai dzemdējot.

Cilvēks cilvēku mīl, ja spēj saskatīt otrā sevi un vēl vairāk. Miesa ir viens, bet dvēselē ir mīlestības atspulgs. Tā arī mēs viens otru redzam kā mīlestību. Ne kā cilvēku ar tam piemītošajām ķermeniskajām īpašībām.

Mēs esam viens otra spogulis. Un patiesi, ja mīli, tu vēlies redzēt laimīgu otru cilvēku, kas nozīmē, – laimīgu arī sevi. Un te mēs spoguļojamies, jo nav tādas nopērkamas, uzdāvināmas laimes. Laime ir darbībā, laime ir sajūtā, laime ir cilvēkā un tā parādās tad, kad mēs spējam adaptēties otram – esam otra masts un buras!

Raksta autore: IEVA FLORENCE-VĪKSNE

Foto: ELĪNA UPMANE, ROBERTS ĀBOLTIŅŠ

Lasi Ievas Florences sleju:

• ATPLAUKT PAVASARĪ. MANA GAIDĪBU LAIKA RITĒJUMS
• UZTICĪBA ATTIECĪBĀS
• MĀKSLA PIEDOT. SEV UN OTRAM
• DRAUDZĪBA UN PĀRU ATTIECĪBAS
• PĀRLIECĪBA UN ATTIECĪBAS
• STRĪDS – VISUMA ELEMENTS

Lasi arī:

KĀZAS GAIDĪBU LAIKĀ – PAR KO PADOMĀT UN, KAM GATAVOTIES