šodien es vēlos tikai apskāvienu. šī kustība ir tikpat sena kā cilvēce, un tā izsaka daudz vairāk nekā divu augumu saskarsme. Apskāviens it kā saka: “Tavā klātbūtnē es jūtos droši, un man nav bail, es varu atslābināties un justies kā mājās, es esmu aizsargāts un saprasts.” / Paulu Koelju

“Es vēlos, lai tu mīlēšanās laikā man vairāk pieskaries...”

Kā jūs domājat, ko vīrietis varētu atbildēt uz šādu aicinājumu, tiešu vēlmes izteikšanu? Varbūt rodas neizpratne, kā vispār ir jādzīvo, lai nonāktu līdz brīdim, kad sieviete aicina sev PIESKARTIES? Līdz brīdim, kad sieviete alkst un ilgojas piedzīvot īstus, patiesus, drošus, atklātus, pārliecinātus un baudpilnus pieskārienus?

Vai spējat iztēloties, ka vīrietis sievietei šos tik vitāli svarīgos pieskārienus varētu... atteikt?

Bet tāda ir dzīve un arī tā gadās. Mēs esam tik dažādi, un reizēm gadās, ka satiekas dažādas izpratnes un pieredžu personības. Gadās, ka otram trūkst elementāras izpratnes par pieskārienu nozīmi un netverami dažādo raksturu.

Pieskāriens ir trausls, bet tajā ir milzu spēks.

Atceries, kad biji iemīlējies  un nejauši aizskāri viņas/viņa roku? Atceries enerģijas vilni, kas izskrēja caur tavu ķermeni? Atceries, kā pēc pirmajām tikšanās reizēm veldzējies šā pieskāriena radītajos atmiņu mirkļos? Un pa īstam, tiešām tā pa īstam cienot, novērtējot un saudzējot savu partneri, varam saglabāt šo spēju sajust baudpilnas tirpas no pieskāriena vien arī pēc 10, 15 un vairāk kopdzīvē pavadītiem gadiem. Un vēlreiz jāuzsver - patiesi cienot un mīlot. Neuztverot savu otru pusīti kā pašsaprotamu. Nepalaižot attiecības pašplūsmā. Rūpējoties un uzturot tās dzīvas.

Un ne jau tas vien liecina par pieskārienu spēku. Tajos ir maģija. Nudien. Pieskāriens ir pirmā maņa, kuru attīstām mātes vēderā esot, bet visas dzīves laikā tam ir milzu nozīme gan emocionālajā pasaulē, gan veselībā, gan mūsu saskarsmē ar ārpasauli. Pieskāriens saudzē, mierina, dziedē un dzīvina... “Pieskāriens ir aizmirstā mīlestības valoda”, tā apgalvo Ošo. Un tā tas patiesi ir.

Pieskāriens ir viens no veidiem, kā paužam mīlestību. Ja arī tev pieskarties, pieglausties un samīļot ir patīkama, pašsaprotama un neiztrūkstoša ikdienas rutīna, neticami, bet tomēr ir diezgan daudz cilvēku, kuri ar pieskārieniem draudzēties īsti nemāk. Viņi tos nevēlas. šķietami. Uzliek aukstu masku un māna paši sevi. Jo atliek tikai tādā brīdī, kad tev saka: “Tikai nepieskaries man”, viegli uzlikt roku uz pleca, un emocijas nāks vaļā.

Slūžas būs atvērtas. Un tā tam arī vajag būt! Kādēļ gan cilvēkiem mēdz būt tik ļoti bail “atlaist” emocijas, dot tām savu vaļu un pēcāk atviegloti uzelpot? Tomēr šeit mazliet jāuzmanās - ja tev un man pieskāriens šķiet dabiska un neatņemama ikdienas sastāvdaļa, tas nenozīmē, ka tā būs otram. Jājūt robeža, kuru veido vesels aizkulišu mikss - kultūra, audzināšana, individualitāte... Kāpēc latvieši ir šķietami vēsāki, nekā, teiksim, spāņi? Ticami vai ne, bet fakts, ka pat klimats ietekmē mūsu dabisko vēlmi pēc (svešiem) pieskārieniem - pie mums vasarīgi tveicīga laika ir maz, esam satuntulējušies drēbju kārtās, līdz ar to āda nav pie nelūgtiem pieskārieniem no malas pat radusi.

Pieskāriena dabisko un dziedinošo spēku mums māca arī bērni un pat dzīvnieki - tie, kas vēl nav pieņēmuši svešus uzskatus par savējiem. Saņemot glāstus vai masāžu, kas ir pieskārieni pavisam burtiskā nozīmē, atslābinās nervu sistēma, līdz ar to - pazeminās stresa līmenis un mēs dziedināmies. Kā zināms, pieskāriens stimulē oksitocīna jeb laimes hormona izdalīšanos. Zinātniski izpētīts, ka, lai justos labi, cilvēkam nepieciešami vismaz astoņi pieskārieni dienā. Bet, lai pilnveidotos - divpadsmit.  Tātad - regulāri. Par šādu apgalvojumu gan varētu pastrīdēties, jo tomēr esam pārāk dažādi, lai “izvilktu” tādu vidējo aritmētisko pieskārienu skaitu, kas mums katram nepieciešams.

Un apstākļi ir dažādi - ne katram ir iespēja saņemt pieskārienus katru dienu. Un varbūt, kā jau lielākoties, uzsvars liekams uz kvalitāti, ne kvantitāti. Būtiski, ka pieskāriena dziedinošo spēku sev iespējams sniegt arī pašam, kaut vai pamasējot pēdas, apskaujot. Lai arī tādējādi nenotiek enerģijas apmaiņa, tas ir veids, kā mācīties būt apzinātam šeit un tagad.

Bet atgriežoties pie tēmas - pieskārieni gultā. Kas gan var būt erotiskāks par it kā nejaušu vai pavisam apzinātu pieskārienu? Par nebaidīšanos izjust un izbaudīt. Glāstīt. Veltīt glāstus. Jo pieskāriens nav tikai fizisks. Pieskāriens nes sev līdzi nozīmīgu emocionālo informāciju. Tas, kā tev pieskaras - maigi, iejūtīgi, aizgrābti, vai gluži otrādi - pavirši. Viegls čuksts ausī, lūpām teju nejauši pieskaroties tavai ādai, jūtot elpas radītus pieskārienus, buča uz kakla, galvas masāža ar pirkstu galiem, maigi glāsti, pirkstu galiem lēni un teju nemanāmi slīdot pār tavu muguru, kājām un pirkstu galiem... Sievietei viss ķermenis ir kā viena liela, nebeidzama erogēnā zona! Un tas nozīmē, ka intīmajās attiecībās glāsti, kas veltīti visām ķermeņa zonām, spēj darīt brīnumu lietas.

Kaut kad sen lasīju, ka vīriešiem vajag pieskarties stiprāk. Nu pavisam burtiskā nozīmē. Bet ziniet ko? Tās ir pilnīgas muļķības! Niknākais alfa tēviņš sievietes glāstos... atmaigs.

Ieklausīties sevī un prast to pajautāt. Ieklausīties mīļotajā cilvēkā un ļauties pieskāriena brīnuma sniegšanai. Ikviens spēj sniegt un dalīties ar šo brīnumu. Ik dienas.

Raksta autore: IEVA KRASTIŅA

Foto:LAUREN GRAYSON, MARTIJN ROOS, INTIMATE LENS STUDIO, KONSTANTYN LIBEROV, SHEWOLF_UNLEASHED, BEAUTIFULLY UNDRESSED

Vizuālā satura māksliniece: KSENIJA BELCA-BESLER

Lasi arī: KARĪNA RAČKO: SEKSUĀLĀ ENERĢIJA IR MILZĪGS SPĒKS